Pirmās runas par pavasara tuvošanos parasti sākas apmēram janvārī, jo vistumšākās dienas jau ir piedzīvotas un nu jākļūst tikai labāk. Viens no pirmajiem pavasara vēstnešiem man ir tas, ka kungs, kas katru dienu ap divpadsmitiem skrien Viesturdārzā Rīgā, ir nometis garo kostīmu un atkal sporto šortos. Vēl man personīgi pavasaris skaitās tad, kad kokiem beidzot ir zaļas lapas un ārā var iet bez mēteļa. Tāpat sens Kolātes ticējums vēsta: ja zied sniegpulkstenītes, pēc četriem mēnešiem būs pavasaris. Šogad viss sakrīt – pirmoreiz šos ziedus redzēju februārī un, visticamāk, pirmoreiz bez mēteļa ārā iešu apmēram jūnijā. Tomēr es saprotu, ka šīs prognozes drīzāk ir saistītas nevis ar reāliem temperatūras datiem, bet gan ar manu personīgo klimatisko depresiju, kuras galvenā pazīme – man katru gadu šķiet, ka pavasaris nepienāks. Un arī pērno silto vasaru pavadīju, nemitīgi raustoties par to, ka tūliņ viss būs cauri.
Labi, ka bez mana subjektīvi aizplīvurotā skatījuma ir arī citi – daudz vairāk pamatoti viedokļi par patieso pavasara iestāšanos.
Objektīvais siltums
Meteoroloģiski pavasara iestāšanās ir ļoti konkrēti izmērāma nevis pēc tā, cik ļoti kāds salst vai svīst, bet pēc datiem. Kā SestDienai stāsta Latvijas Vides, ģeoloģijas un meteoroloģijas centra (LVĢMC) klimatologs Edgars Maļinovskis, meteoroloģiskais pavasaris iestājas tad, kad piecas dienas pēc kārtas diennakts vidējā gaisa temperatūra ir virs nulles grādiem. Vidējā temperatūra ir kaut kas pa vidu starp siltu dienu un vēsu nakti.
Jāsecina, ka meteoroloģiskais pavasaris arī ir lasījis pētījumus par klimata pārmaiņām, tāpēc tas iestājas agrāk un agrāk.
Laikā no 1961. līdz 1990. gadam to vidēji sagaidījām 10. martā, savukārt laikā no 1981. līdz 2010. gadam tas parasti bija klāt jau 4. martā. Iespēja satikt pavasari visagrāk rodas Baltijas jūras piekrastē (27. februārī–1. martā), savukārt Vidzemē jāgaida pat līdz 11. martam. Šie visi, protams, ir vidējie skaitļi. Skaidrs, ka vienu gadu virs nulles termometra stabiņš pakāpsies agri, toties citā gadā pat bļitkotāji nevarēs sagaidīt, kad beidzot varēs līst nost no ledus. Piemēram, 2013. gadā meteoroloģiskais pavasaris iestājās tikai 10. aprīlī.
Bet kā tad šogad – mums patrāpījies agrs vai vēls pavasaris? No klimatologa skatpunkta – noteikti agrais, jo vidēji Latvijā tas iestājies jau 8. februārī (tātad gandrīz mēnesi pirms normas), bet visvēlāk tas atnācis Rēzeknē, Alūksnē, Rūjienā un Zosēnos – 25. februārī. Tiesa, nav izslēgts, ka pēc tam, kad piecas dienas temperatūra ir bijusi virs nulles, tā atkal nokrītas, snieg sniegs, jāvelk kažoks un jāsildās, skatoties pērnās vasaras bildes. Tie ir tie šausmīgie mirkļi, kad ieliec ziemas kamzoli skapja visdziļākajā stūrī un pēc piecām minūtēm uzsnieg sniegs.
Taču katru gadu jādzird, kā pavasaris tiek apsaukāts par nenormālu – te par aukstu, te par siltu. Bet kas tad ir normāli? Arī šo jautājumu LVĢMC klimatologs Edgars Maļinovskis atrisina ar skaitļiem, nevis subjektīvām sajūtām – laikā no 1981. līdz 2010. gadam vidējais marts ir –0,2 grādus auksts, aprīlī ir vidēji 5,7 grādi, bet maijā ir 11,4 grādus silts. Vissiltāk parasti ir Rīgā. Tā ka ziniet – ja brīvdienās gribas pabaudīt silto laiku, sanāk, ka šo mērķi statistiski visvienkāršāk ir īstenot galvaspilsētā.
Visu rakstu lasiet žurnāla SestDiena 18. - 25. aprīļa numurā! Ja vēlaties žurnāla saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt ŠEIT!