Vēl dienu pirms došanās ekspedīcijā uz Kurzemi īsti nezinām, kurp braukt. Taču, tikko kā viena no mums savas pārdomas izteica skaļi, tā kāds Rendas lokālpatriots ierosināja, ka obligāti jābrauc uz Rendu – tā esot superīga vieta. Nekad nebijām bijušas Rendā, turklāt šo mītisko vietu realitātei piesaista fakts, ka tā atrodas Kuldīgas novadā. Un mēs zinām, ka tāds pilnīgi noteikti pastāv.
Sapnis par jauno rūpnīcu
Mums nenoteiktā laikā, nenoteiktā vietā sarunāta tikšanās ar Tatjanu, kura tajā dienā brauc uz Talsiem pie zobārsta. Noķeram viņu pa ceļam Sabilē un vedam atpakaļ uz Rendu. Taņa ir dzimusi Krievijā, bet jau kopš bērnības dzīvo Latvijā. Tā arī nekad te īsti nav jutusies pieņemta. Viņa runā latviski, vīrs ir latvietis, te aug arī viņu trīs bērni, bet sieviete vēl aizvien jūtas kā svešiniece. No sākuma Taņa kopā ar vecākiem dzīvojusi netālajos Ozolos – kūdras ieguves ciematā, kas tagad jau atgādina kaut kādu spoku pilsētiņu.
Taņas kādreizējais bērnudārzs sabrucis, un triju bērnu mātei šķiet, ka sabrucis ir ne tikai tas. Viņasprāt, Rendā viss iet uz grunti. Cilvēki brauc prom, jo te nav darba. Viņa pati strādā tekstilfabrikā Kuldīgā. Bet būtu jābūt tā, ka te uz vietas ir, kur strādāt. Renda ir Kuldīgas novada sastāvā. Novadu reforma te nevienu neesot iepriecinājusi, jo tagad cilvēkiem esot jāmaksā milzīgas summas par apkuri, bet labuma nekāda.
Ja Taņa varētu palūgt vienu lietu Kuldīgas novada virsaitei Ingai Bērziņai (Kuldīgas novadam), tā būtu – lai Rendā tiktu uzcelta rūpnīca. Tad te brauktu cilvēki arī no citiem pagastiem. Secinām, ka tāda fabrika kādam būtu arī jāvada. Meklējam pēc īstā bosa, līdz ierosinu, ka Taņa pati varētu to uzņemties. Sākotnēji viņa vilcinās, jo neesot pieredzes uzņēmuma vadīšanā, taču, kad atgādinām, ka jebkurš vadītājs kādreiz kaut ko vadījis pirmoreiz, Taņa piekrīt. Ja Rendā būs tekstilrūpnīca, viņa ir ar mieru to vadīt.
Rendas darba spars
Gints ir vīrs, tēvs, biznesmenis un vienkārši aktīvs Rendas iedzīvotājs, kurš dažkārt rosās tik pārliecinoši, ka vietējie jau sāk ticēt, ka viņš ir īstais vai vismaz jaunais pagasta pārvaldes vadītājs. Viņš pats arī šādas baumas laiku pa laikam dzird, bet vēl esot jāgaida, līdz zvanīs un teiks, ka pirmdien jānāk uz darbu. Tas vēl neesot noticis.
Gints izmanto apkārtējās skaistās dabas priekšrocības un pēc mācībām un darba visur kur citur Rendā izveidojis laivu biznesu. Klientu skaits stingri korelē ar laikapstākļiem – saulainās dienās zvana tik daudz laivot gribētāju, ka jārunā pa diviem telefoniem vienlaikus.
Kad ierodamies Ginta pagalmā, viņš ar sievu un bērniem krāmē malku. Kad darāmais padarīts, mazā meitiņa krīt gar zemi un raud, jo beigušās pagalītes, ko krāmēt. Lūk, ja visiem cilvēkiem Kuldīgas novadā būtu šāds darba spars, tas kļūtu par bagātāko ne tikai Latvijā, bet arī visā Eiropā. Pagaidām gan esot patālu no tā – Gints mums pastāsta, ka budžetam Kuldīgā esot deficīts, kaut arī oficiāli tas tiek saukts par sabalansētu. Īstenībā Kuldīga saņem ļoti lielu maksājumu no lielā novadu izlīdzināšanas fonda, kurā naudiņu samet bagātākās pašvaldības, lai palīdzētu nabadzīgākajām.
Māsu Kolāšu stāstu par Kuldīgas novadu lasiet šīs nedēļas žurnālā SestDiena!