Ūdens ar straumi gājis pāri, un tur nav palikuši ne ziemāji, ne auglīgā virskārta zemei, – tā janvārī pēc plūdu ūdeņu atkāpšanās no Jēkabpils apkārtnes Latvijas Radio sacīja vietējais zemnieks Agris Stiebriņš, lešot, ka 20 hektāri ziemas kviešu ir pagalam. Plūdi Daugavas krastos janvārī bija neparasti, un pietrūka tikai dažu centimetru, lai varētu teikt – lielākie zināmajā vēsturē. Slapji, applūduši lauki un no krastiem izgājušas upes bija daudzu Latvijas reģionu ikdiena no janvāra līdz pat martam.
Pēc dažiem mēnešiem ūdens bija pazudis. Ne tikai no laukiem un palienēm, bet arī no akām, grāvjiem un mazākām upītēm. Kur tik daudz ūdens radās un kur pēc tam pazuda?
Plūdi lieli, bet ūdeņu - maz!
Jau pats fakts, ka vieni no plašākajiem plūdiem Jēkabpils vēsturē izcēlās janvārī, nevis martā vai aprīlī kā parasti, iestājoties pavasarim un kūstot sniegiem un lediem, bija neparasts, tāpēc tikai loģiski, ka arī plūdu norise un dabas procesi, kas tos radīja, bija atšķirīgi.
Neloģisks un pretrunīgs gan šķiet apgalvojums, ka plūdi bija lieli, bet ūdeņu bija maz. Ļaujiet īsi izskaidrot! Klasiskos pavasara palos aptuveni divās nedēļās nokūst viss ziemā uzkrātais sniegs un ledus, īsā laika posmā upēs
Visu sarunu lasiet žurnāla SestDiena 22.-29. jūnija numurā! Ja vēlaties žurnāla saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt ŠEIT!