Cik sevi atceros, Velta vienmēr ir dzīvojusi mums kaimiņos – Pūņu ciemā, kas atrodas 13 kilometru no Talsiem, vienu stāvu zem manas vecmāmiņas. Un, tāpat kā visi citi, arī es Veltu vienmēr esmu saukusi par Omi. Lai gan ilgus gadus dzīvojām kaimiņos, tikai nesen uzzināju sievietes interesanto dzīvesstāstu, turklāt tas notika pilnīgi nejauši – fotogrāfs no Īrijas, kuram tobrīd Kuldīgas Mākslinieku rezidencē biju asistente, veidoja fotostāstu par pamestām mājām un vāca arī vecākās paaudzes cilvēku dzīvesstāstus. Man bija jāatzīst, ka visvecākais cilvēks, ko pazīstu, ir tieši Omis, tāpēc mēs braucām ciemos, un pirmo reizi savā dzīvē es ar viņu aprunājos pa īstam.
Veltas dzīve viņu savulaik aizvedusi līdz pat Dagestānai, kas tagad ir viena no Krievijas Federācijas republikām Ziemeļkaukāzā un robežojas ar Kalmikiju, Stavropoles novadu, Čečeniju, kā arī Gruziju, Azerbaidžānu un Kaspijas jūru. Dagestānā valdošā reliģija ir islāms, un šajā valstī dzīvo 2,5 miljoni iedzīvotāju, no kuriem aptuveni 13 procentu ir lezgīni. Lezgīnu valoda ir atzīta par vienu no Dagestānas oficiālajām valodām, un tās pratēju skaits tiek lēsts ap 655 tūkstošiem cilvēku. Ar vienu no viņiem krustojās arī Veltas dzīve.
Veltas pārsteidzošais un neparastais dzīvesstāsts mani pamudināja vairāk runāt ar līdzcilvēkiem un ieklausīties viņos. Tik tiešām ir vērts par to aizdomāties – iespējams, arī jums kaimiņos dzīvo kāds interesants stāsts, kas tā vien prasās tikt uzklausīts!
Atmiņas par pasaules karu
Velta Alhasova dzimusi 1925. gada 10. oktobrī Siguldas pagasta Jūdažu ciemā triju bērnu ģimenē, un viņas vecākiem – Idai un Ernestam – piederēja jaunsaimniecība Puriņi ar sešām govīm un diviem zirgiem.
''Baravikas stāv kā zaldāti,'' esot jokojis Veltas tēvs Ernests 1939. gadā, jo mežā togad bija ļoti daudz baraviku. Šis tēva joks gan drīz vien pārvērties īstenībā – sākās Otrais pasaules karš, un ģimenes māja atradās tieši uz frontes līnijas, tāpēc nācās bēgt mežā.
Tur Puriņu iemītnieki kopā ar kādu kaimiņu pāri apmetušies pašu izraktā bunkurā un līdz ar citu bunkuru iemītniekiem mēnesi pārtikuši no sālītas cūkgaļas, kas iepriekš bija paslēpta zem zariem, un piena, jo līdzi bija paņemta arī govs. Reizēm kādā laukā pa nakti arī rakuši kartupeļus.
''Tā kā apkārt norisinājās karadarbība, nekur nedrīkstēja iet, pat sēņot. Visu dienu sēdējām bunkurā un vārījām ēst – cepām gaļu un vārījām pienu,'' atmiņā no dzīves bunkurā palicis Veltai. Kad 1941. gada oktobrī ģimene atgriezās mājās, pie varas jau bija vācieši, bet ne uz ilgu – jau 1944. gadā atgriezās krievu karaspēks. Vācieši, pametot Latvijas teritoriju, ņēma līdzi jauniešus, tāpēc Velta ar vecāko māsu Annu vēlreiz bēga mežā. Šoreiz gan tur nācās pavadīt tikai vienu nakti, bet novembra salā tika saķerta stipra angīna. Slimība varēja beigties arī traģiski, ja vien atceļā uz mājām nebūtu trāpījies kāds krievu ārsts, kas izglāba dzīvību. Pēc tam īsu laiku Veltas dzīve ritēja mierīgi – līdz brīdim, kad saslima ģimenes vecais, melnais zirgs.
Pret vecāku gribu
Veltas mamma ļoti raudājusi par slimo zirgu. Tolaik trūka ēdiena, tāpēc vetārsti bieži teica, ka dzīvniekus nevar izārstēt, lai tos vienkārši varētu nokaut un vēlāk apēst. Tomēr kāda kaimiņiene ieteikusi doties uz netālo zirgu lazareti, jo tur esot varen labs dakteris. Ģimene tā arī izdarīja. Vetārsts Eseds no Dagestānas zirgu lazaretē izārstējis divās nedēļās, un pēc tam Veltas mamma Ida vīrieti ielūgusi pusdienās
Tā bija Veltas un Eseda pirmā tikšanās, kurai, lai gan sieviete nemācēja krievu valodu, sekoja nākamās tikšanās lazaretes rīkotajās ballēs.
''Eseds mūs ar māsu aicināja uz ballēm, bet mēs teicām tā: ja esam vajadzīgas tajā ballē, tad lai atbrauc pakaļ! Ja būs pakaļ, tad iesim, ja ne, tad ne! Viņš atbrauca! Mamma gan negribēja mūs nekur laist, bet Eseds teica, ka uzņemas atbildību par mums. Kad nonācām ballē, tur bija arī kaimiņu skuķi, bet Eseds vienmēr nosēdināja sev blakus, lai gan nerunāju krieviski. Uzreiz iemīlējos viņa tumšajos matos un acīs. Arī ''pagons'' patika,'' atceras Velta.
1944. gada 13. janvārī Eseds un Velta devās pie altāra, lai gan sievietes māte vēl kāzu dienā centās atturēt, baidoties, ka vīrietis meitai uztaisīs bērnu, bet pēc tam atgriezīsies savā zemē kā daudzi citi karavīri. Neklausot iebildumiem, Velta raudošo mammu atstāja stāvam uz sliekšņa un devās ārā putenī, lai ar garnizona vislepnākajiem zirgiem un karieti sekotu mīļotajam vīrietim uz Siguldas dzimtsarakstu nodaļu, bet vēlāk – 1945. gada rudenī –, jau esot gaidību pēdējā trimestrī, kāptu uz vilciena jumta (jo kupejās nebija vietu) un sekotu vīram uz jauno misijas vietu Viļņā. Tur jau decembrī pasaulē nāca abu pirmais dēls Juris.
Astoņdesmitajos gados, kad kāda avīzes korespondente Esedam jautājusi, kā viņi ar Veltu apprecējušies, ja nav runājuši vienā valodā, vīrietis atbildējis: ''Mīlestībai vārdus nevajag!''
Visu rakstu lasiet žurnāla SestDiena 8.-14.novembra numurā! Ja vēlaties žurnāla saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt ŠEIT!