Laiks ģimenei vai sacensība
"Kad bērnudārza sapulcē mums pateica, ka atkal būs jātaisa "rudens kompozīcija", visi vecāki nopūtās, jo, protams, īpaši šajā vecumā (divi trīs gadi), tas tomēr beigās sanāk vecāku darbs," SestDienai stāsta teju četrgadīgā Adriana mamma un LTV Ziņu dienesta žurnāliste Liene Barisa-Sermule.
Audzinātāja piekodinājusi, lai, protams, iesaistot arī bērnu. Viņas gadījumā tas nozīmē, ka puika labprātīgi iesaistās materiālu sagādes etapā. Bijuši laukos un varējuši apstaigāt dārzu, taču, kad bija jāsāk kaut kas veidot, Adrianam uzradās citi plāni, jo pie horizonta parādījās šūpoles un suns. Tas gan neesot mazinājis dēla lepnumu, ienesot mammas izdekorēto ķirbja veidojumu grupiņā. Liene stāsta, ka pats gatavošanas process aizņēmis 15–20 minūšu. Ķirbja kunga acis tika veidotas no pīlādžiem, galvu rotā ozola zari ar zīlēm, dilles zieds esot romantikai, pīlādzis – košumam, un ķiploks ar visām saknēm, kā saka Liene, esot pancīgumam. Adrianam šis esot otrais gads dārziņā, taču pirms gada dārzeņa grebšanas rituālu esot nobastojuši. "Nebija arī no kā taisīt," atzīstas Liene. "Aiziet veikalā nopirkt dārzeņus vai apstaigāt jau aplasītos pilsētas ozolus un kastaņkokus mani galīgi neiedvesmo." Viņasprāt, prieks no šī pasākuma rodas tieši laukos – tur arī radošums, un kompozīciju dalībnieki apkārt mētājas. Lienes ģimene pirmo reizi līdzīgā pasākumā iesaistījusies šogad Lieldienās, kas arī sakrita ar viesošanos laukos un tāpēc bija vieglāk realizējams. Pagaidām viņa arī nav dusmīga, ka ik pa laikam ir jāiesaistās aktivitātēs, lai palīdzētu dēlam sagatavot kādu darbiņu bērnudārzam. Neesot jau bieži. Bērni arī paši visu ko veidojot, vecākiem tikai jāiedod līdzi, piemēram, burka sveču lukturītim vai kāds cits saimniecībā atrodams objekts. Peles kostīms vēl neesot bijis jāšuj, savukārt zaķa ausis Lienei šķitis samērā vienkāršs darbiņš.
Taču citādi ir, piemēram, triju bērnu tēva izdevniecības Zvaigzne ABC Mārketinga un reklāmas nodaļas vadītāja Ginta Baloža ģimenē, kuram reizēm, lai izpildītu visus lodziņus labi izveidotajā bērnu loģistikas exel tabulā, šķiet, ka viņš sajuks prātā. "To visu vajag darīt, bet nevajag nest uz mājām, nevajag veicināt vecāku sacenšanos," domā Gints.
"Viņam pašam ir jāmācās, un tā ir mana izvēle, kā ar bērnu pavadīt brīvo laiku." Ģimenē šogad tapuši dārzeņu brīnumi trīs un piecus gadus vecajiem bērndārzniekiem un septiņgadīgam skolniekam. Viņš stāsta, ka abi ar sievu strādājot. Vēlākais, septiņos bērni tiek izņemti no dārziņa. Veikals, ceļš mājup, vakariņas ap astoņiem vakarā. Tad jāpalūkojas, vai nav vēl kāds mājas darbs. Jāpagūst padarīt kaut ko ar katru no bērniem, paspēlēties. Un drīz ir jau deviņi, kad jāiet gulēt. Pa kuru laiku vēl šeit ķirbja vīriņš, turklāt visiem trim? Viņš nelūdz pabalstus, un, lai gan ir sarūgtināts, ka valsts tagad ir pateikusi, ka daudzbērnu ģimene – tas ir vismaz no četriem bērniem –, viņš pats tikšot galā, taču dažnedažādās prasības iesaistīties mācību procesā arī vecākiem Gints sauc par čakarēšanu.
Viedokļi, vai bērnam mājās kopā ar vecākiem būtu jāveido dažādi lietišķai mākslai pietuvināti objekti, dalās. Loģiski būtu, ja par vēlamāko scenāriju vienotos, piemēram, vecāku sapulcē un visi tad laikus zinātu, kura nakts šajā mācību gadā būs jāziedo Miķeļdienas tirdziņa mafiniem un kura, piemēram, peles kostīma šūšanai Ziemassvētku pasākumam.
Cita problēma sākas brīdī, kad daļa vecāku ar ķirbju vīriņu grebšanu ļoti aizraujas. Piemēram, bloga Īgnā māte autore raksta: "Arī mans bērns ar priecīgā satraukumā pukstošu sirsniņu vakarā pirms Dārzeņu dienas ķērās klāt dārzeņu "veidojumam". Viens kabacis tika fiziski iespaidots, sabakstīts ar kociņiem diskrētās vietās, sajūdzot to kopā ar pāris burkānu detaļām. Veikums sanāca vienkāršs, smieklīgs un mīļš. Tieši tāds, kādu spēj izveidot piecgadīgs bērns. Šorīt bērns lepns kā tītars iesoļo ar savu acaino kabaci bērnudārzā tieši tajā mirklī, lai pieredzētu, kā daži citu bērnu vecāki stibī iekšā kartona podestus, kuru transportēšanai nepieciešams kravas auto vai vismaz piekabe, uz kuriem izvietotas iespaidīgas dārzeņu piramīdas no 50 atsevišķiem elementiem, veidojot perfektas dārzeņu pasaules "ainavas". (..) Uz tā fona, protams, mana bērna kabacis izskatījās tikai pēc parasta kabača. Asaras sariešas meitiņas mīļajās actiņās. Viņa patiesi centās. Visu vakaru ņēmās ar to sasodīto dārzeni un zobu bakstāmajiem, taču viņa nevar sacensties ar 35 gadus veciem pieaugušajiem, kuri grib savai atvasei izveidot visiespaidīgāko patisonu krāvumu bērnudārzā."
Savukārt četrgadīgās meitas mamma Aija Dortāne-Krasņikova SestDienai pastāsta par pērno Ziemassvētku pasākumu. Vecāku sapulcē tika pateikts, ka viņas meitas grupiņā visi būšot kukainīši. Tādā tematikā arī ieturamas maskas. Ticis vēl īpaši piekodināts, lai vecāki nepārcenšas, tērpiem jābūt vienkāršiem, simboliskiem. Aija to arī ņēmusi vērā un, tā kā meitai tad bija aktuāls taureņu periods, nopirkusi taureņa masku, uzvilkusi meitai smuku kleitu. Kad abas ieradušās dārziņā, audzinātāja esot pienākusi klāt un teikusi, lai gatavojoties ļaunākajam.
"No sākuma nesapratu, kad ieraudzīju savu bērnu un dažus no pārējiem bērniem, viss tapa skaidrs... Daudzi no bērniem bija ietērpti tērpos, kas izskatījās vai nu speciāli pirkti, vai gatavoti nedēļu iepriekš un katru nakti izšūti," sarūgtinājumu neslēpj Aija.
Visu Sarmītes Kolātes rakstu Nokaut aunu, pāršķelt ķirbi lasiet 7.oktobra žurnālā SestDiena!