Pēc šī gada Oskara ceremonijas un balvu sadales nebūšu vienīgā, kas norāda, ka problēmas ap komēdijas žanra veterāna Pītera Farelija dramēdiju Ceļvedis/ Green Book (2018) ir visai pamatīgas. Tās attiecināmas gan uz pašu filmu, tās kvalitāti un ietverto attieksmi pret rasismu, gan arī Amerikas Kinoakadēmijas izaudzēto "pareizās" politiskās pašapziņas ādu.
Farelija filma par amerikāņu-itāļu šofera un miesassarga Tonija Valelongas (Vigo Mortensens) un afroamerikāņu džeza pianista Dona Šērlija (labākais otrā plāna aktieris Maheršala Alī) sentimentālo ceļojumu cauri Amerikai 1962. gadā mūsdienu kontekstā nereti piesaukta kā svarīga, ar to domājot, ka kinematogrāfā tapis vēl viens stāsts par rasismu. Jāpie-bilst, ka amerikāņu presē un kino apskatniecībā arvien biežāk līdzās vārdam "filma" atrodami tādi apzīmētāji kā "svarīgs" vai "pirmo reizi vēsturē". Bet būsim kritiski un tāpēc arī vēlīgi pret kinomākslu – vai kaut kā "svarīgums" nozīmē arī māksliniecisku augstvērtību? Ticu, ka par izcilību varam runāt, ja visi līmeņi ir cits cita cienīgi, tomēr Akadēmija arvien biežāk piedāvā diskutablu alternatīvu.
Kad zelts nav zelts
Vai starp izcilību un Oskara balvu var ievietot vienādības zīmi? Uz šo jautājumu palīdzēs atbildēt cits jautājums: vai kāds atceras, par kuru filmu Mārtins Skorsēze ir saņēmis Oskara balvu? Šis vaicājums liek mazliet padomāt, jo balvu viņš nav saņēmis ne par Saniknoto bulli/Raging Bull (1980), ne arī Labajiem puišiem/ Goodfellas (1990), bet gan par Honkongas krimināldrāmas rimeiku Atkritēji/The Departed (2006), kas noteikti nav veiksmīgākais amerikāņu kinoklasiķa darbs. Šis ir gadījums, kad vērojama Akadēmijas biedru vainas apziņa – tāds kā novēlots taisnīgums –, un šādu precedentu nav mazums. Piemēram, 1990. gada Oskara ceremonijā notika tipoloģiski līdzīgs filmu duelis – Deizijas kundzes šoferis/ Driving Miss Daisy (1989) ieguva labākās filmas balvu, izkonkurējot Spaika Lī Darīt pareizi/Do The Right Thing (1989), kas togad bija viena no favorītēm.
"Katru reizi, kad uz ekrāna kāds kādu ved, es zaudēju," ar skumju smaidu par notikušo pēc šī gada ceremonijas sacīja Lī. Atlantā dzimušais režisors neapšaubāmi ir kino autors, kura radošās biogrāfijas mugurkaulu veido empātiski un iecirtīgi, vietumis retro stilā veidoti vēstījumi par etnisko diskrimināciju un sociālo nevien-līdzību Amerikā. Šogad viņš saņēma savu pirmo (!) Oskaru par labāko adaptēto scenāriju filmai Melnais KKKlanmens/ BlacKkKlansman, kura arīdzan bija nominēta kā labākā filma. Tā seko reāla policijas detektīva Rona Stalvorta operācijai (lomā Džons Deivids Vašingtons), viņam iefiltrējoties Kukluksklanā un Melno panteru studentu organizācijā 70. gadu sākumā. Arī šo balvu var tulkot kā "atvainošanās" Oskaru.
Taču, neskatoties uz visai ļodzīgo vārdu savienojumu "labs kino" un "oskarbalvas", negribētos domāt, ka Ceļveža novietošana labāko godā starp Alfreda Hičkoka Rebeku/Rebecca (1940) vai Berija Dženkinsa Mēnesgaismu/Moonlight (2016) jāskata tikai Amerikas politiskās pavēnī. Lai gan šis "gaiss" tik tiešām pēdējos gados ir īpaši sastrēdzis: 2016. gadā Oskari tika dēvēti par baltiem attiecīgas ādas krāsas dominances dēļ nominantu vidū, bet pērn, 2018. gadā, pēc Hārvija Vainstīna sekspluatācijas skandāla dienaskārtībā tika šķetināti jautājumi par sievietes nozīmi un ievērību industrijā. Balvās atspoguļojusies arī Donalda Trampa administrācijas kārtība un plāni migrācijas bremzēšanā, piemēram, Giljermo del Toro Ūdens forma/The Shape of Water (2017) kā pērnā gada labākā filma ir precīzs situācijas raksturotājs.
Uz šī gada fona redzams, ka no astoņām nominantēm četrās filmās (Ceļvedī, Melnajā KKKlanmenā, Romā un netiešā veidā arī Melnajā panterā/Black Panther) risināti etniskās, sociālās spriedzes un neiecietības temati. Līdz ar to arī Ceļvedi varam uzlūkot kā filmu, kas nokož paprāvu kumosu no laika gara.
Visu rakstu lasiet žurnāla SestDiena 1. - 7. marta numurā! Ja vēlaties žurnāla saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt ŠEIT!