Krāna un citi ūdeņi

Bērnībā līdz dzeramajam ūdenim bija ejams tālāks ceļš. Bija tāda speciāla kanna ar puķēm, kurā mamma vārīja ūdeni. Toreiz tā bija nepieciešama darbība, lai dzertu krāna ūdeni. Tāda dzeramā pudeļūdeņa, atskaitot kādu sāļu minerālūdeni, ko es kā bērns nevarēju iedzert, nebija. Savukārt laukos vecvecāku saimniecībā esošā avota ūdeni sabojāja neprasmīga ceļa būve, kā rezultātā viena pļava pārvērtās lielā dīķī, bet avotā ūdens uz ilgu laiku tapa zils. Tad nu mēs ik pārdienas salikām ķerrā piena kannas un gājām pie kaimiņiem pēc ūdens. Bērniem tas, protams, bija piedzīvojums.

Šodien dzīve kļuvusi vieglāka. Ūdens avotā atkal ir ūdens krāsā, bet Rīgā mamma vairs ūdeni nevāra un droši dzer no krāna. Arī objektīvi rādītāji, piemēram, investīcijas ūdens apgādes sistēmās, ūdens attīrīšanā, dzeramā ūdens kvalitātes monitoringa rezultāti, liecina, ka dzeramais ūdens visiem Latvijā kļūst aizvien pieejamāks. Taču vienlaikus saskaņā ar Centrālās statistikas pārvaldes apkopoto informāciju gadu no gada palielinās cilvēku nopirktā pudeļūdens apjoms, un pēdējo piecpadsmit gadu laikā tas ir palielinājies divas ar pusi reizes.

Eiropas Parlaments oktobra beigās nāca klajā ar priekšlikumiem, kuru mērķis ir labāka dzeramā ūdens kvalitāte un mazāk plastmasas atkritumu. Tas darīts, lai "uzlabotu iedzīvotāju uzticēšanos dzeramajam krāna ūdenim, kas ir ievērojami lētāks un videi draudzīgāks nekā pudelēs pildīts dzeramais ūdens". Eiropas Savienībā (ES) ir tā – ja ir kaut kāds politisks paziņojums, tad atšķirībā no Latvijas dzīves ainiņām tas arī nozīmē, ka tālāk sekos turpinājums. Kā SestDiena noskaidroja Eiropas Komisijas pārstāvniecībā Latvijā, ES nākamajā daudzgadu budžetā atbalstu klimata problēmu risinājumiem plānots dubultot. Tātad arī pieaugs atbalsts tam, lai cilvēkus motivētu dzert krāna ūdeni. Vai mums ir nepieciešamas informējošas kampaņas vai papildu investīcijas, piemēram, caurulēs, par to jau būs jālemj vietējiem politiķiem.

Taču, kā zina stāstīt Rīgas Tehniskās universitātes (RTU) Ūdens pētniecības laboratorijas pētnieks Sandis Dejus, Latvijā situācija ir diezgan laba. Ir ierasts šajā brīdī pieminēt, piemēram, Āfriku. RTU pētnieks savukārt runā par Izraēlu un Saūda Arābiju, kur, lai iegūtu dzeramo ūdeni, ir jāņem jūras ūdens un, izmantojot gana dārgu un sarežģītu procesu, tas jādestilē līdz tīram H2O. Tad tam atkal jāpieber klāt vajadzīgās minerālvielas, jo pilnīgi tīrs ūdens cilvēkam var būt kaitīgs. Taču nepietiekami dzeramā ūdens resursi arī nav ļoti tālu no mūsu dievzemītes. Piemēram, Gotlandē, kur dzeramo ūdeni iegūst līdzīgi jau iepriekš minētajam, jo cilvēku skaits ir par lielu, lai pietiktu ar tiem saldūdens resursiem, kas ir uz salas. Savukārt Latvijā tiek izmantoti tikai 10% no pieejamiem saldūdens resursiem.