Gads ir zaļš no abiem galiem

Tāpat kā citur Eiropā, arī Latvijā šogad aizvadīta visai silta ziema. Liepājas pusē līdz janvāra beigām sals nesasniedza pat piecus grādus – šādas rindas rakstītas 1975. gada trimdas latviešu laikraksta Londonas Avīze 21. marta numurā. Šodien var teikt gluži tos pašus vārdus. Šoziem pagaidām visaukstākais rīts bija 25. novembrī, kad Liepājā termometra stabiņš noslīdēja līdz -4,8 grādiem.

Ar to tikai gribu teikt, ka siltas ziemas Latvijā bijušas visos laikos. Janvārī uzziedējušas sniegpulkstenītes, vizbules un plaukstoši pūpoli un lazdas nav šīs ziemas privilēģija. Taču īpašu šo ziemu padara skaitļi. No 1. decembra līdz 15. janvārim (pirmā kalendārās ziemas puse) vidējā temperatūra Latvijā bijusi +2,9 grādi. Tik silts šis periods tiešām nekad nav bijis. Par klimatisko normu šim laika posmam uzskatāmi –2,3 grādi. Kā šāds noturīgs siltums ietekmē dzīvo dabu, un kādas ir prognozes pavasarim?

​Lauki, pļavas, meži

Lauksaimnieki pagaidām neziņo par kādiem īpaši nelabvēlīgiem apstākļiem ziemāju sējumiem, taču skaidrs, ka ziema bez sniega arī nav tie paši labākie laikapstākļi. Tāpat augļkokiem siltā ziema nenāk par sliktu, taču bažas rada iespējams kailsals ziemas beigās, kas saldē gan ābeles, bumbieres un plūmes, gan ogu krūmus, ziemājus un puķes. Arī savvaļā mītošajiem augiem neparastā ziema neiet secen. Kaut kas šobrīd zied, kaut kas plaukst, kādam siltums ir vienaldzīgs, bet kādam tas var beigties slikti.

Aprunājos ar botāniķi, Dabas aizsardzības pārvaldes eksperti Agnesi Priedi, kura uzsver: viena silta ziema lielu iespaidu uz savvaļas augiem, sugu daudzveidību un atsevišķu sugu izplatību, visticamāk, neatstāj, taču tā var būt sastāvdaļa nopietnām pārmaiņām, kas vēl priekšā. Latvijā, tāpat kā citur pasaulē, cilvēka darbība un globalizācija radījusi "lielo augu staigāšanu", proti, tiek ievazātas svešzemju sugas, no kurām daļa iedzīvojas un kļūst par invazīvām sugām, kas apdraud vietējos biotopus un augu sabiedrības. Viņasprāt, lielāku ietekmi par vienkārši siltu ziemu dod vēģetācijas sezonas pagarināšanās, kas notiek gana strauji. Latvijas Universitātē izpētīts, ka pagājušajā gadsimtā veģetācijas periods, piemēram, Rīgā palielinājās par 26 dienām, tātad gadsimta beigās augiem bija gandrīz par mēnesi vairāk laika augt un attīstīties nekā gadsimta sākumā, un šī tendence nemainās arī šajā gadu simtā. Latvijas Vides, ģeoloģijas un meteoroloģijas centra prognozes rāda, ka līdz šī gadsimta beigām mēs varētu tikt vēl pie 27 līdz 46 veģetācijas dienām. Šobrīd vidēji veģetācijas periods ir trīsarpus mēnešu garš, lai gan ir bijuši gadi, kad dažās Latvijas daļās tas ilgst pat deviņus mēnešus, kā tas notika, piemēram, 1990. gadā Ventspils pusē.

Garāks veģetācijas periods nozīmē, ka savvaļā pārgājušas svešzemju sugas var ilgāk attīstīties, agrāk izdīgt, agrāk sākt ziedēt un paspēt nogatavināt sēklas un attiecīgi līdz ar to – labāk vairoties. Dažu sugu gadījumā tas ir svarīgi, jo līdz šim tās nepaspēja uzziedēt vai arī, ja paspēja, tad nepaspēja nogatavināt sēklas (piemēram, dižsūrenes). Arī pēc nopļaušanas augi var pagūt uzziedēt un nogatavināt sēklas vēlreiz.

Nozīmīga loma ir tam, cik agri sākas nopietnas rudens salnas. Ja gadalaiki būtu tādi, kā par tiem mums māca pamatskolas dabas mācības grāmatās, daļa svešzemju augu varētu vairoties tikai veģetatīvi (izmantojot augu daļas, nevis sēklas) vai vispār nevairotos. Bet, ja veģetācijas sezona ir ilgāka, tas mainās. Silta ziema var būt iemesls, kāpēc kāda svešzemju suga, kas pārgājusi savvaļā, vispār izdzīvo bez piesegšanas un aprūpēšanas.

Te arī jāatgādina, ka daļa svešzemju augu, kas iedzīvojušies Latvijā, ir tā sauktie dārzbēgļi. Šie augi atvesti un iestādīti, lai krāšņotu sētas, dārzus un parkus, bet apstākļi izrādījušies piemēroti, lai tie dotos brīvsolī. Ja seko vēl citas siltas ziemas, tad arī sākt vairoties savvaļā un kļūt invazīviem tiem nav nekādu problēmu. Ir arī svešzemju sugas, kas izdzīvo savvaļā, tomēr nekur īsti neizplatās un nekādas vērā ņemamas pārmaiņas neizraisa, tāpēc nav uzskatāmas par invazīvām.

Viena no visagresīvākajām invazīvajām sugām pēdējos gados ir Kanādas zeltslotiņa. Lai arī tā Latvijā ienākusi vairāk nekā pirms simt gadiem, tieši patlaban tās izplatīšanās notiek arvien straujāk. Vasaras otrajā pusē un rudenī redzami veseli lauki, kuros tās valda. Kanādas zeltslotiņas ir raženas puķes un iekarotās zemes noēno tiktāl, ka daudzas vietējās sugas zem tām nespēj augt. Botāniķe Agnese Priede straujāku zeltslotiņu izplatību gan saista ne tik daudz ar siltākām ziemām un klimata pārmaiņām, bet citu piemērotu apstākļu kombināciju. Parādījies vairāk pamestu zemju, kurās tām patīk augt, lai gan tās vispār nav pārāk izvēlīgas. Vairošanos var veicināt arī arvien pieaugošā satiksmes intensitāte, jo sēklas izplatās ar lidpūkām un gaisa turbulence ceļu malās palīdz tām nokļūt tālāk. Vairākums cilvēku, nezinot par Kanādas zeltslotiņu kaitējumu mūsu florai, pat priecājas par koši dzeltenajiem laukiem augustā un septembrī, lai gan pamata priekam nebūt nav.

Vēl Priede norāda, ka vienā plauktā ar visiem jau sen zināmo Sosnovska latvāni un nu jau arī Kanādas zeltslotiņu tagad var likt arī puķu sprigani. Tas ir dārzos izplatīts krāšņumaugs, kura izcelsmes vieta ir Himalaji, bet, tā kā eiropieši to jau sen iecienījuši savās puķudobēs, teju visā Eiropā tas kļuvis par agresīvu invazīvo sugu.

Pārmaiņas arī purvos

Taču tas vēl nav viss. Šī pati shēma darbojas arī "uz otru pusi", proti, siltas ziemas var ne tikai palīdzēt svešzemju augiem iedzīvoties Latvijā, bet vienlaikus var sagādāt nepatīkamus pārdzīvojumus dažām vietējām sugām. Latvijā daļai agri ziedošo augu (vizbulītes, vizbuļi, cīrulīši) sēklas izplata skudras, kuras ēd pie sēklas esošo garšīgo piedēkli un tā arī tās iznēsā. Tātad, ja klimata pārmaiņu dēļ vai tam kombinējoties, piemēram, ar pieaugošo mežizstrādes efektu, skudrām iet sliktāk, arī šie augi var kļūt retāki.

Siltās ziemas un ļoti agri pavasari varētu atstāt ietekmi arī uz reti sastopamām, šauri specializētām agra pavasara augu sugām. Tas nozīmē, ka ļoti agrs siltums pavasarī vai ilgstošs siltums ziemā liek šiem augiem nodomāt, ka ir laiks ziedēt, pēc tam uznāk sals un ziedi apsalst un neražo sēklas.