Staļinam pa pēdām uz Potsdamu

Latvijai un pārējām Baltijas valstīm tas nozīmēja vēl gandrīz pusgadsimtu ilgu palikšanu padomju impērijas sastāvā.Nākamais cēliens ietekmes zonu dalīšanā risinājās Vācijas pilsētā Potsdamā, kur lielvalstu līderi tikās 1945.gada vasarā, pāris mēnešu pēc nacistiskās Vācijas kapitulācijas. Potsdamas konferencē lielvalstu līderu trijotne pulcējās jau citā sastāvā: ASV prezidents Rūzvelts aprīlī bija miris un viņa vietā stājās Harijs Trumens, savukārt leģendārais kara laika līderis Čērčils pamanījās zaudēt Lielbritānijas parlamenta vēlēšanās, un Potsdamas konferences laikā viņu nomainīja leiboristu līderis Klements Etlijs. Sarunu gaisotne gan tādēļ īpaši nemainījās, un Staļinam izdevās nostiprināt ar Sarkanās armijas spēkiem panākto kontroli pār Austrumeiropu. 1945.gada jūlijā, neilgi pirms Potsdamas konferences sākuma, Baltijas valstu sūtņi Londonā aicināja britu Ārlietu ministriju atbalstīt Baltijas tautu prasības pēc brīvības un neatkarības, taču šis aicinājums neatrada dzirdīgas ausis. Patiesību sakot, kara novārdzinātā britu impērija tobrīd ne tuvu nebija gatava kaulēties ar Staļinu par Austrumeiropas nākotni. Čērčils vēlāk atcerējās, ka šajās lielvalstu līderu sanāksmēs juties kā "mazais angļu ēzelītis", kurš iespiests pa vidu starp vareno krievu lāci un amerikāņu bizonu.Potsdamas konferences laikā lielvalstu līderi tikās Cecīlijas pilī, kur mūsdienās ikviens interesants var apmeklēt telpas, kurās Staļins un viņa kolēģi izlēma pasaules likteni. Vācieši pacentušies, lai pilī joprojām būtu sajūtams attiecīgā laikmeta gars, piemēram, pils priekšā joprojām ir puķu dobe sarkanās zvaigznes formā, ko tolaik izveidoja jaunā padomju vara.Potsdama pēc Otrā pasaules kara nonāca Austrumvācijas režīma jeb VDR pusē. Katrs, kurš mēģināja nelegāli šķērsot robežu un aizbēgt uz Rietumvāciju, riskēja saņemt lodi mugurā. Ar kuģīti braucot pa Potsdamas kanāliem, dažviet var redzēt, ka vienu Vāciju no otras šķīra tikai pārdesmit metru plata ūdens strēle, bet tās pārvarēšana bija teju neiespējama, jo par austrumvāciešu palikšanu komunisma "paradīzē" rūpējās simtiem robežsargu un ūdenslīdēju. Simbolisks saskarsmes punkts starp abām pasaulēm bija slavenais Glīnikes tilts, ko aukstā kara laikā kapitālistiskās un sociālistiskās valstis izmantoja, lai apmainītos ar noķertajiem spiegiem. Aukstā kara mantojums joprojām saskatāms Glīnikes tilta krāsojumā, jo, lai gan tilts ir zaļā krāsā, abas tilta puses ir nokrāsotas atšķirīgos toņos: NATO zaļā un Varšavas pakta zaļā.Vēstures elpa jūtama arī Vācijas imperatora Vilhelma II medību rezidencē ap 50 km uz ziemeļaustrumiem no Berlīnes, kur VDR režīma laikā šeit bieži atpūties Austrumvācijas līderis Ērihs Honekers ar sievu Margotu. Tagad namā ierīkota viesnīca, kurā arī ierindas pilsoņi par 89 eiro var pārnakšņot numuriņā, kur savulaik mitinājies pats Honekers. Istaba iekārtota diezgan askētiski, bet kā relikvija saglabājies tolaik modernais krāsu televizors. Kopējā noskaņa ir diezgan savdabīga; iespējams, tieši šeit kādreiz izspēlēts populārā austrumvāciešu joka sižets: "Honekers no rīta pamostas, atvelk aizkarus un sveicina sauli: "Labrīt, dārgā Saule!" Tā atbild: "Labrīt, dārgais Ērih!" Dienas vidū Honekers atkal uzrunā sauli: "Labdien, dārgā Saule!" Pretī atskan: "Labdien, dārgais Ērih!" Vakarā biedrs Honekers pieiet pie loga un saka: "Labvakar, dārgā Saule!" Taču šoreiz Saule klusē. Honekers izbrīnīts vaicā: "Kas noticis?" Saule atbild: "Tagad vari nobučot man pakaļu; es jau esmu Rietumos!""Honekers nomira dažus gadus pēc komunistiskā režīma sabrukuma, bet viņa sieva, 86 gadus vecā Margota joprojām dzīvo Čīlē, kur rada patvērumu pēc Vācijas atkalapvienošanās. Dienvidamerika acīmredzot izrādījusies gana viesmīlīga ne tikai bijušajiem nacistiem, bet arī zvērinātiem komunistiem. Margota intervijās žēlojusies par brīnišķīgās VDR valsts izjukšanu un «nožēlojamo» 1500 eiro pensiju, ko viņai maksā apvienotā Vācija.Visu ceļojuma aprakstu par Potsdamu un Brandenburgas reģionu lasiet žurnāla Sestdiena 25.oktobra numurā!