Režisore Dzintra Geka par Ilmāru Blumbergu un "bandīta meitas" likteni

Ja tu nonāktu pie Svētā Pētera un viņš, tavu mūža veikumu vētīdams, jautātu, kas tas Ilmārs Blumbergs tāds ir, ko tu teiktu?

Teiktu, ka moceklis un svētais. Viņa glezniecībā nav ikdienišķuma. Bet nevaru nevienam piekārt birku un dot vērtējumu, varu tikai dot skatītājam iespēju pabūt ar savu filmu varoņiem, uz brīdi identificēties ar viņiem.

Mēs nezinām, no kā cilvēkam ir enerģija. Nevaram teikt: ja tu labi mācīsies un uzvedīsies, kļūsi par Blumbergu vai Kurtu Fridrihsonu.

Kāpēc tu kļuvi par kinorežisori Dzintru Geku?

Tāpēc, ka 15 gadu vecumā filmējos pie igauņu režisora Kaljo Kīska. Tajā laikā mācījos Mežinieku astoņgadīgās skolas astotajā klasē. Filmējoties pētīju, ko režisors dara, un pēc tās filmēšanās nedēļas sapratu, ka nekad nebūšu tajā kameras pusē, kuru filmē, bet tajā, kurā bija Kaljo Kīsks.

Gribēju mācīties par mākslas filmu režisori, bet mācību iespējas bija diezgan ierobežotas. Mamma teica, lai pēc astotās klases eju uz tehnikumu, tur būs stipendija, – kolhozā Boļševiks (tepat 15 kilometru no Rīgas, starp Olaini un Ķekavu) mums dzīve bija diezgan skarba. Iestājos Kultūras darbinieku tehnikumā, tas bija labi, jau tuvāk pie režijas, un arī diezgan daudz ko mums tur iemācīja.

17 gadu vecumā apprecējos – puisis mani bildināja, teikdams, ka mums būs istabiņa, kurā dzīvot. Piedzima divi puikas. 

Tehnikumu pabeidzu neklātienē, pēc tam gribēju studēt Maskavā Krievijas Valsts kinematogrāfijas institūtā, bet ar diviem puikām tas nebūtu bijis iespējams. Māte man palīdzēja, tad tēvs atbrauca no Sibīrijas un arī mazliet palīdzēja. 

Kad izlēmu studēt Teātra institūtā Ļeņingradā, vīrs pateica, ka viņam nevajag režisori mājās, vajag sievu, un mēs izšķīrāmies.

Viss beidzās laimīgi. Tagad ar Pēteri (komponists Pēteris Vasks – red.) dzīvojam priecīgi.

Ko Ilmāram Blumbergam nozīmēja Sibīrija?

Ļoti daudz, tāpat kā Kurtam Fridrihsonam. Fridrihsonu 1951. gadā notiesāja uz septiņiem gadiem par "franču grupu", viņš Altajā, Meždurečenskā, būvēja Ļeņina vārdā nosaukto šahtu.

Ilmārs Blumbergs piedzima 1943. gadā. Viņa tēvu Valteru Blumbergu notiesāja un izsūtīja 1945. gadā. Pēc ieslodzījuma termiņa beigām viņš tika nosūtīts uz Tjuhtjetu kā nometinātais, kurš var tur dzīvot un strādāt, tikai katru mēnesi jāiet atzīmēties. 

Ilmāra māte ar Ilmāru aizbrauca dzīvot pie viņa. 1953. gadā viņa ar Ilmāru, jau gaidīdama arī māsiņu, nolēma atgriezties Latvijā, un vilcienā viņu izvaroja. Tā notikuma iespaidus var atrast Ilmāra mākslā.

2013. gada vasarā Ilmārs Blumbergs veidoja izstādi Es nemiršu – jau būdams slims, bet diez vai domādams, ka viņam atlikuši vairs tikai divi gadi. Viņš toreiz man lūdza atvest zemi no Tjuhtjetas. Atvedu un atdevu atvesto zemi. Tad reiz Blumbergs piezvanīja un uzaicināja mūs ar Pēteri vakarā pirms izstādes atvēršanas to apskatīt. Pats mūs izvadāja, stāstīja, un tā vakara noskaņa bija tik neaizmirstama, ka sapratu: jāfilmē.

Man gan tie, kas jau bija veidojuši filmas par Blumbergu, teica, ka tas būs neiespējami, ka viņš visu kontrolē, nemaz neļauj ieslēgt kameru, kamēr nav nokontrolējis, kā tas izskatīsies. Tomēr kopā ar operatoru vēlreiz biju izstādē, Blumbergs mūs atkal izvadāja, un, kad atklāju viņam nodomu veidot filmu un prasīju, vai viņš būtu ar mieru, Ilmārs ļoti labprāt piekrita.

Ar scenārija autori Gundegu Repši tev tā nebija pirmā sadarbība.

Jā, pirmoreiz viņa brauca mums līdzi, kad veidojām filmu Bērnības zeme Sibīrija, tai viņa rakstīja tekstu. Pēc tam scenāriju filmai par Kurtu Fridrihsonu. Filmu par Blumbergu bijām iecerējušas kā pētījumu par kosmisko dzemdi, radīšanas brīnumu, ar garām sarunām un Blumberga darba brīžiem, tomēr viss izvērtās citādāk, viņam strauji pasliktinājās veselība un beigās bija grūti parunāt. Es kinostudijā sāku strādāt montāžā, tur nostrādāju desmit gadu. Liekot kopā skaņu un bildi, montāžā visas meitenes iemācījās lasīt no lūpām, arī es. Tāpēc sapratu, ko Ilmārs grib teikt.

Sajūtas filmējot man bija sāpīgas. Nekad neesmu veidojusi par kādu cilvēku filmu, vērojot viņu tikai kā filmas objektu. Pietuvinos viņam, pārdzīvoju līdzi, lai arī viņš varbūt to nepamana. Ceru, ka man filmās vismaz nedaudz izdodas it kā ievest skatītāju savā pasaulē, kas ir šī filma. Kā saka Pēteris, caur sirdi, caur jūtām.

Kas ir tavu Sibīrijas filmu skatītāji?

Ļoti daudzi ir jauni cilvēki. Neticamā kārtā – viņi nāk skatīties Sibīrijas filmas, tās rādām arī skolās. Otra skatītāju grupa ir cilvēki gados.

Vai jauni cilvēki maz spēj izprast to laiku un interesējas par to?

Interesējas tik, cik viņiem šāda informācija ir sniegta. Mazi bērni, no pirmās līdz ceturtajai klasei, prasa, vai izsūtītie ēda zāli tāpēc, ka viņi bija vegāni un tas ir veselīgi. Prasa, kāpēc viņi uz Sibīriju brauca nevis kupejā, bet lopu vagonā, kāpēc negāja uz lielveikalu, ja nebija, ko ēst...

Starp citu, tieši maziņie, ja viņiem izstāsta saprotamā veidā, ir ļoti gatavi šo informāciju uzņemt. Katru gadu rīkojam sacerējumu un zīmējumu konkursu, tagad mums atkal ir iesūtīti ļoti daudz darbu. Bērni izjautā radiniekus, kas bijuši izsūtījumā, lasa grāmatas. Protams, zīmējumos ir arī bērnu fantāzija, krokodili un lauvas Sibīrijā. Tomēr visbūtiskākā ziņa, ko viņi uzņem, – ka cauri visām tām elles mokām, šausmīgajai netaisnībai un genocīdam cilvēki ir spējuši saglabāt cilvēcību.

Mans tēvs vienmēr teica: "Protams, krievi neprasīs piedošanu, un man piedošanu nevajag, es par savu likteni nesūrojos, – bet es nekad nevarēšu piedot to, kas ar manu tautu ir izdarīts."

Vai esi saskārusies ar PSRS veikto deportāciju izpratnes līmeni Rietumos?

Protams. Pirmo filmu Sibīrijas bērni trimdas latvieši mani uzaicināja rādīt desmit vislielākajās ASV pilsētās. Pārsvarā skatītājos bija trimdas tautieši, bet neziņa un neizpratne no amerikāņu puses ir vienkārši neticama! Kad Sandra Kalniete mani bija uzaicinājusi uz Briseli rādīt filmu Piemini Sibīriju, arī tur lielākā daļa teica, ka pirmoreiz par kaut ko tādu dzird.

Mūsu fonds Sibīrijas bērni ir izveidojis ceļojošu izstādi par 1941. gada izsūtīšanām. Skolās visi bērni to apskata un lasa, fotogrāfijas viņus piesaista. Izstāde ir arī krieviski un angliski. Tagad veidojam tādu izstādi arī par 1949. gadu. Krieviski izstāde bija izstādīta Maskavā Aizrobežu literatūras bibliotēkā, tur rādīju arī filmu Kur palika tēvi. Bija ļoti daudz apmeklētāju, bet izstādi pēc divām dienām lika novākt.

Kas būs tava nākamā filma?

Esmu iedegusies par filmu Padomju bērni, par piecdesmitajiem gadiem. Kad tā būs pabeigta, Pēteris sola man nopirkt suni, lai es vairāk esmu mājās (smaida). Par piecdesmitajiem gadiem ir svarīgi izstāstīt tāpēc, ka tas bija liels pārmaiņu laiks. 1953. gadā nomira Staļins. Mans tēvs bija politieslodzītais, 1951. gadā viņš tika notiesāts uz 25 gadiem, bet 1954. gadā sodu mīkstināja uz 15 gadiem, ko viņš arī nosēdēja.

Par ko tavu tēvu notiesāja?

Viņš bija mežabrālis. Jau 1945. gadā viņu kā leģionāru aizsūtīja uz lēģeri Urālos, bet viņš ar draugu izbēga un 1947. gadā kaut kā atkūlās uz Latviju. Aizgāja uz tēva mājām Doles salā, bet brālis teica, ka čekisti ātri vien būs klāt, lai tēvs labāk nāk līdzi uz Plakanciema mežiem. Mana mamma bija mācījusies vienā klasē ar tēvabrāli. Mammai kara laikā vīrs bija pazudis, kā vēlāk izrādījās, saņemts ciet un notiesāts uz desmit gadiem. Mamma palīdzēja manam tēvam slēpties. Dzīvoja mājās, kurām visapkārt bija meži. Mežabrāļi parasti slēpās nelielās grupās, kādi trīs četri cilvēki, un lielākās grupās gāja kopā, kad bija kāds uzdevums.

1949. gadā, uzzinājis, ka būs izsūtīšanas, tēvs mammu ar viņas bērniem bija aizvedis mežā uz bunkuru. Kādu mēnesi viņi tajā bunkurā dzīvoja, tur satuvinājās, un acīmredzot arī es tur rados. Mammai nebija viegli – turpat tuvumā dzīvoja viņas pazudušā vīra vecāki, viņai trīs bērni, vienpadsmit, deviņus un septiņus gadus veci, un viņa paliek stāvoklī no "bandīta". Viņas māsa dzīvoja Rīgā, viņas abas bija gājušas meklēt kādu vecmāti, bet bez sekmēm. Tolaik vecmātēm bija milzīgs sods par abortu veikšanu. Abortus nedrīkstēja taisīt, jo bērnu bija maz.