Latvijas ārlietu ministrs tik ilgi ir bijis Edgars Rinkēvičs, ka jaunu ārlietu ministru apstiprināšana ir vesels notikums. Turklāt amatā pārliecinoši ievēlētās pagaidām bezpartijiskās Baibas Bražes kandidatūru pavada arī runas, ka «īstais», «lielais» ārlietu ministrs tik un tā būšot Rinkēvičs. Kas bijušo NATO ģenerālsekretāra vietnieci publiskās diplomātijas jautājumos sagaida Krišjāņa Valdemāra ielā 3, ēkā, no kuras Kārlis Ulmanis vadīja 15. maija apvērsumu, un ar kādiem ārpolitikas izaicinājumiem viņai tuvākajā laikā būs jāsastopas, SestDiena noskaidroja sarunā ar atvaļināto vēstnieku, Latvijas Universitātes un Rīgas Juridiskās augstskolas vieslektoru (90. gadu sākumā arī Dienas komentētāju nodaļas vadītāju) Gintu Jegermani.
Esi teicis, ka pēc iestāšanās Eiropas Savienībā (ES) par Latvijas ārpolitiku ir kļuvusi iekšpolitika. Ko tas nozīmē?
To, ka Latvijas ministri, ne tikai ārlietu, bet arī citi, ar pārējo dalībvalstu ministriem sēž pie viena galda, kur spriež par finansēm, lauksaimniecību un citām svarīgām lietām. Mums ir iespēja kaut ko panākt Briselē – bet ir arī iespēja neko nepanākt. Ja Latvijas uzņēmēji grib pagriezt to riteni sev vēlamā virzienā un ja viņi zina, kuros gaiteņos šīs lietas tiek apspriestas, ja mūsu ministriju un pārstāvniecību cilvēki zina, kurā brīdī ir jāsāk darboties, tad iespējas teorētiski ir diezgan labas. Tātad tas, ko gribam sasniegt Briselē, ir mūsu ārpolitika un iekšpolitika reizē, divvirzienu ceļš. Ne velti vairākās Eiropas valstīs Ārlietu ministrijā ir atsevišķs Eiropas Savienības politiku koordinācijas departaments. Zviedrijā, Nīderlandē un dažās citās valstīs tas ir premjera birojā, tātad šie jautājumi nav tikai Ārlietu ministrijas privilēģija. Eiropas Padomē, piemēram, 27 valstu premjeri, plus Eiropas Parlamenta (EP) prezidents un Eiropas Komisijas prezidents pulcējas pie viena galda, durvis tiek aizvērtas, un viņi vieni paši bez padomniekiem lemj par būtiskiem jautājumiem, tai skaitā par palīdzību Ukrainai. Tas nozīmē, ka ikvienam Latvijas premjeram kopš 2009. gada, kad sāka darboties Lisabonas līgums, ir jābūt spējīgam tajā telpā tikt galā ar visai Eiropas Savienībai un mums svarīgiem jautājumiem.
Cik labi Latvijas pārstāvji zina, kurās durvīs un kad ir jāiet, lai panāktu vēlamos rezultātus?
Tas atkarīgs no mūsu cilvēku daudzuma, zināšanām, tradīcijām, izveicības. Kā gandrīz vai neticami veiksmīgu piemēru var minēt Latvijas ES prezidentūras laikā 2015. gada pirmajā pusgadā cauri izdzītās pārmaiņas zvanīšanas tarifu regulējumos. Tagad, teiksim, uz Dāniju zvani tāpat kā uz mājām. Tā nebija Latvijas iniciatīva, vienkārši tajā brīdī tas jautājums bija aktuāls, un Latvija pamanījās to izdabūt cauri.
Visu sarunu lasiet žurnāla SestDiena 26. aprīļa - 2. maija numurā! Žurnāla saturu gan drukātā, gan digitālā formātā iespējams abonēt mūsu jaunajā mājaslapā ŠEIT!