Rīb bungas, zib prožektoru gaismas, plīvo Igaunijas karogi. Skatuves virzienā aplausu pavadījumā dodas partijas Vienotā Igaunija (Ühtne Eesti) līderis Tīts Ojaso. Politiskā kustība savu pirmo publisko paziņojumu presei sniedza vien 44 dienas pirms partijas dibināšanas sapulces, taču zāli izdevās piepildīt vairāk nekā ar septiņiem tūkstošiem interesentu. Turklāt sabiedriskās domas aptaujas rādīja, ka par partiju gatavi balsot ceturtā daļa jeb 25% vēlētāju.
Tādu atsaucību negaidīja pat paša projekta autori, taču veiksmes formula izrādījās visai vienkārša – pārņemt nekaunīgākos populistiskos saukļus un trikus no Igaunijas lielākajām partijām, no kurām izteikti izceļas Centra partija, kas iepriekšējās vēlēšanās bija dalījusi ielās malkas pagales un kartupeļus. Izrādās, popularitātei nav pat svarīgi skaidri paust savu nostāju kaut vienā sabiedrībai nozīmīgā jautājumā.
Vienotā Igaunija darīja visu, ko darītu cilvēku grupiņa, kas cenšas pievērst uzmanību savai politiskajai partijai, – izvietoja lielus plakātus Tallinas ielās, reklamējās avīzēs un televīzijā, pulcēja jaunus biedrus, ar skaļiem paziņojumiem presē provocēja konkurentus. Taču filma Putekļi un nauda atklāj politiskā spēka tapšanas aizkulises. Tur redzams, kā grupiņa aktieru trenējas izteikt saukļus, kuri pašos raisa smieklus, un pirms intervijas savstarpēji vienojas, kurš no partijas biedriem žurnālistam tēlos "labo policistu", kurš – "slikto", sarunājoties ar intervētāju uzbrūkošā, aizvainotā tonī un atsakoties sniegt kaut vienu skaidru atbildi uz jautājumiem. Mērķis bija noskaidrot, cik tālu populistu partija var iet. Eksperimenta rezultāti liecina – visai tālu.
Viens no filmas veidotājiem Tarmo Jiristo stāsta, ka tie, kuri strādā teātrī, ir trenēti cilvēkus uzrunāt emocionāli – saraudināt vai panākt to, ka skatītāji pamet zāli ar pacēluma sajūtu. Tomēr aktierus pamatīgi pārsteidzis, ka cilvēki Vienoto Igauniju atbalstīja ne tikai tad, kad partijas biedri izmantoja paņēmienus, kas pašiem likās muļķīgi un uzjautrinoši, bet arī tad, ja aktieri tiešā veidā atklāja, kādus trikus viņi izmanto. Piemēram, partijas sapulcē tās biedrs uz skatuves skaļi pateica, ka zālē sēž cilvēki, kas tur atrodas tikai tādēļ, lai aplaudētu un radītu noskaņu.
Viņš arī lika šiem cilvēkiem piecelties un teica: "Viņi uzgavilēs visam, ko mēs sakām." Arī filmā redzams, ka sapulcē partijas līderus izvēlas ar zāles balsojuma palīdzību, kuram tomēr rezultāti zināmi jau sen iepriekš, jo atsevišķu zālē sēdošo balsīm ir lielāka nozīmē nekā citām.
Šis un citi līdzīgi gadījumi aktieros radījuši neizpratni – kā tas iespējams, ka ir cilvēki, kuri domā, ka Vienotā Igaunija ir īsta politiskā partija?! Uz jautājumu, kāpēc viņš ir pārliecināts, ka cilvēki nesaprata, ka tas ir joks, un vienkārši nenolēma tajā iesaistīties, Jiristo atbild, ka motivācija šajā gadījumā nav svarīga – galvenais, ka bija cilvēki, kas būtu gatavi par partiju balsot arī parlamenta vēlēšanās. To rādīja arī aptaujas. "Tomēr esmu pārliecināts, ka partijai bija īsti atbalstītāji. Varbūt tiešām ne 25 procenti, bet viņi būtu ievēlēti parlamentā, tāpat kā Amerikā, kurā ne visi balsoja par Trampu tāpēc, ka domāja, ka viņš būs izcils prezidents, bet tāpēc, ka vēlējās paust neapmierinātību pret politisko eliti. Tāda dinamika strādāja arī Vienotās Igaunijas projekta gadījumā."
Visu rakstu lasiet šīs nedēļas žurnālā SestDiena!
neapstrīdami
Vārds
Juhans