Izteiktas, rūgtenas smaržas mākonis mūs ievelk kūpošā jūras konteinerā Sēlijas ciematiņā Elkšņos. Šeit mājo kafijas ražotne, kas nu jau desmit gadu ir Jolantas Kovnackas rokās. Varbūt tikai retais zina, bet pirms kara cigoriņu kafiju Rīgā ražoja trīs fabrikas – Oļeņ, E. Mežits un Vilhelms Ķuze, kurš plašāk zināms kā šokolādes un konfekšu karalis. "Kafeja tā smalki skan. Mana vecmamma teica kapeja vai kapija," SestDienai bilst Jolanta. Uzņēmējdarbību viņa sākusi tieši ekonomikas krīzes laikā, kad ticība par stabilitāti un gaišu nākotni bijusi niecīga. Viegli sākt nebija, un arī tagad esot grūti. Atmesti sākotnējie ambiciozie plāni par apjomiem un plašu eksportu, tā vietā priekšroku dodot lauku popularizēšanai un vietējā patriotisma jūtu nostiprināšanai.
Pati sev saimniece
Pirmos soļus uzņēmējdarbībā Jolanta jau bija mēģinājusi sākt pirms kafijas ražošanas. "Mēs bijām četri cilvēki, nevarējām vienoties, nebijām kā komanda, jo katrs deķi uz savu pusi vilka," par putnu būrīšu biznesa neveiksmi stāsta Jolanta. Gūtās iemaņas gan lieti noderējušas vēlāk, kad dzima ideja par Alīdas kafeju. "Tad, kad veikalos pirku vienu, otru, trešo [kafiju], likās – nav tas, un, ja nav tas, tad vajag pašam savu," atminas Jolanta. Arī vecums tolaik bijis tāds, kad "vairs negribas strādāt no deviņiem līdz pieciem un kad ikdienas rutīna nokauj". Lai īstenotu ieceri par veselīgā dzēriena ražotni, gads tika veltīts izpētei, bet finansējums salasīts no vairākiem avotiem – ieguldīta pašu nauda, ņemts kredīts bankā un gūts Eiropas Savienības fondu atbalsts. "Rakstot projektu, protams, es to piepušķoju ar optimismu, jo uz nākotni tomēr raugies optimistiski," atzīst Jolanta. Biznesa sākšana notika vienlaikus ar 2009. gada krīzi, kad "kredītus vairs neviens nemeta pakaļ, neviens vairs neskatījās ar rožainām brillēm un neticēja, ka būs labi". Tolaik nevarēja ne ar ko rēķināties, arī par biznesa plānā minēto rādītāju sasniegšanu nebija pārliecības, jo krīze parādījusi, cik ātri un viegli var zaudēt. "Arī tagad viena likumdošanas izmaiņa, kas attiecas uz tevi, izrauj pamatus zem kājām," piebilst uzņēmēja. Viņu pašu gan jauninājumi nodokļu jomā nav skāruši, jo no tiem paglābusi ES projektu prasība dibināt SIA.
Rakstot pieteikumu, aizķeršanās bijusi saistībā sākotnējo ieceri par ražotnes būvniecību, taču tas sadārdzinājis izmaksas, tāpēc viņa nolēmusi uzņēmumu iekārtot jūras konteinerā, kas nav būve uz pamatiem. Arī prasības bijušas "interesantas", piemēram, iekārtas Jolanta vēlējusies pirkt Baltkrievijā, taču tā nav ES valsts, tāpēc bija jāiegūst sertifikāti, ka šīs iekārtas ir piemērotas pārtikas ražošanai. Jolanta uzsver – piesakoties ES fondu atbalstam, jārēķinās, ka būs jāiegulda laiks, enerģija un līdzekļi. Lai gan projektā saņemtais finansējums 40% apmērā no pamatlīdzekļu summas bija atspaids uzņēmējdarbības sākšanai, ar to nepietika.
Jolanta ieguldījusi gan savu naudu, gan arī pret ķīlu saņēmusi bankas atbalstu. "Ir 2009. gads. Banka, izlasot biznesa plānu, pavīpsnāja – kas dzers no tādiem produktiem kafiju, bet vecāki atļāva ieķīlāt zemi, un tad banka iedeva naudu. Tā bija ļoti liela uzdrošināšanās no vecāku puses, jo nekur nav uzrakstīta rokasgrāmata, kā uzcelt cigoriņu kafijas fabriku," pirmsākumus atceras Jolanta.
Ar tagadējo pieredzi viņa atzīst – varbūt, vajadzēja meklēt iespējas vairāk ieguldīt savu naudu.
"Es dzīvoju laukos, dēļi ir šķūnī, un, ja man vajag nojumi, kāpēc man jābrauc uz Depo un jāpērk dēļi, lai varētu atgūt naudu?" retoriski vaicā sieviete. Tāpat nav noslēpums, ka ne visi dod čekus un par padarīto darbu izraksta rēķinu, tāpēc saņemtie pakalpojumi ir jāapmaksā no sava maka.
Tagad Jolantas devīze ir – cik nopelnu, tik tērēju. Arī uzņēmuma attīstībai līdzekļi tiek saplānoti un iekrāti.
Lauku patriotisms
Kafijas popularizēšana sākās vēl Jolantas agrākajā dzīvesvietā Rīgā, piedaloties slow food tirdziņos un izstādēs. "Jums ir priekšstats, ka šis ir liels uzņēmums, bet tā tas nav. Tas ir mārketings, deviņus gadus rūpīgs darbs, jo uzņēmums īstenībā ir maziņš. Apgrozījums ir neliels, bet visi šo kafeju zina," saka uzņēmēja. Taču Rīgā fabriku neuzcelsi, un arī zeme galvaspilsētā ir dārga, tāpēc Jolanta atgriezusies vecāku mājās Sēlijā. "Būtu muļķīgi meklēt zemi un māju citur, ja šeit [Elkšņos] jau viss ir, un jūras konteineru [kur izveidota ražotne] var nolikt jebkur," savu izvēli par labu laukiem skaidro Jolanta.
Kafijas galvenās izejvielas – cigoriņi un burkāni – tiek audzētas turpat saimniecībā, bet mieži un rudzi tiek iepirkti no vietējiem saimniekiem. Arī ozolzīles salasītas no apkārtnes ozoliem.
"Šogad gan negausīga biju – veselu piekabi pielasīju. Tik daudz zīļu šogad bija!" smej uzņēmīgā sieviete. "Mieži kafejai piešķir izteiktu smaržu, cigoriņš – rūgtumu, ozolzīle piedod stiprumu un burkāni – saldumu," par kofeīnu nesaturošo Alīdas kafeju stāsta Jolanta. Bez vecmammas vārdā nosauktā dzēriena Jolanta ražo arī kafiju Paulīne, kas nosaukta par godu meitai. Tā garšas ziņā ir stiprāka par Alīdu, jo miežu vietā tiek izmantoti rudzi, kas piedod dzērienam rudzu maizes garšu. Ražotnē top vēl Sēlija un Viesīte – pirmajai tiek pievienotas arī kaņepes, kas piedod īpatnēju garšu un smaržu, bet Viesītei – nedaudz apiņu un rudzu iesala, padarot kafiju saldāku un garšas ziņā mīkstāku. Interesanti, ka Viesītes kafijas biezumus var izmantot maizes mīklai, piparkūkām, cepumiem.
Brīva laika neesot, jo Jolanta pati gan sēj, gan ravē, gan retina, gan rudenī augus arī novāc, par pašu ražošanas procesu pat nerunājot. "Šeit ir kā karā – nekad nezini, kad uzsprāgs kāda mašīna. Ir jābūt gatavam uz jebko – ir pēkšņi liels pasūtījums, tad ir jāatmet visi darbi," par ikdienas dzīvi stāsta Jolanta. Taču dzīve laukos ir neatsverama.
Sākotnējās ambīcijas kļūt par lielu ražotāju Latvijā un ārpus robežām ar laiku gan esot piebremzētas. "Pie eksporta ir ļoti daudz jāstrādā, daudz jāiegulda zināšanas un nauda. Es negribu tik drakoniski strādāt. Nav man arī tādu resursu un izglītības, nav pārliecības par stabilitāti eksporta tirgos," turpina Jolanta. Līdz ar to mainīts uzņēmuma attīstības virziens, ņemot vērā novērojumus, ka Latvijā arvien vairāk cilvēkiem interesē produktu tapšanas process.
Pozicionējot cigoriņu kafiju kā latvisku produktu ar stāstu, ražotne ir atvērta apmeklētājiem. Ar tūrisma attīstību saistīti arī Jolantas nākotnes plāni.
"Lauki izmirst, kļūst tukšāki. Man dzīvē ir tas periods, kad vairs netīk skaļums un burzma, kad lauku klusums apmierina, bet līdz ar to es gribu padarīt laukus interesantākus. Vēlos ar savu ieguldījumu veicināt mazo patriotismu un rādīt, ka arī šeit ir labi," stāsta Jolanta.
Negrābstīties pa mākoņiem
Salīdzinot laiku pirms desmit gadiem un tagad, Jolanta atzīst, ka šobrīd dzīvot un strādāt esot interesantāk un arī mierīgāk, jo likumi vairs tik strauji nemainās. Tāpat uzņēmējiem sniegtās iespējas viņa vērtē atzinīgi. Jolanta joprojām piedalās dažādos izglītojošos semināros, arī šobrīd ES finansētajos mūžizglītības kursos tiek apgūta tūrisma produkta izstrāde. Vaicāta par to, kas vēl būtu jāuzlabo, Jolanta nosauc nepieciešamību atvieglot birokrātiju, padarot grāmatvedību vienkāršāku, lai nebūtu tik daudz jāiespringst par to, bet vairāk laika varētu veltīt tieši ražošanai. "Mazais ražotājs ir cilvēks orķestris," piebilst Jolanta. Viņa bez vadībzinātnes ieguvusi arī grāmatvedes izglītību un paralēli uzņēmējdarbībai strādā šajā jomā.
Panākumu atslēga, pēc Jolantas domām, ir meklējama attieksmē.
"Ja dedz par visiem simt procentiem, tai lietai ir jāaiziet. Nevajag grābstīties pa mākoņiem, bet visu laiku sevi piezemēt un netīkot pēc lielas peļņas. Manam uzņēmumam peļņas nav, bet es varu sev maksāt algu. Grūts šis darbs ir, bet es zinu, ka man visu laiku būs ienākumi, ja es strādāšu. Tas mani nomierina," turpina uzņēmīgā sieviete. Viņa arī cenšas iedrošināt un palīdzēt tiem, kas mēģina sākt savu biznesu, taču jaunos "nosit" pārāk lielā birokrātija. "Cilvēkam jābūt gatavam pašam sevi aizstāvēt un iedziļināties visos noteikumos, regulās, likumos. Tam ir jābūt gatavam," uzsver Jolanta. "Tas ir nemitīgs darbs un izglītošanās, nedrīkst apstāties uz vietas. Nemitīgi jāmet sevi ārā no komforta zonas un jācīnās."
Alīdas kafeja
1. Mērķis
Dažādot produkciju. Ražotnei kļūt cilvēkiem pieejamākai, attīstot tūrisma virzienu.
2. Mācība
Ir baltā un melnā svītra, un tā tam ir jābūt.
3. Padoms
Izvērtēt savas prasmes, intereses, talantus un pieejamos resursus un ielikt tos pareizajā vietā un virzienā.