Laiku pa laikam manā redzeslokā uzpeld visnotaļ izglītotu un aktīvu cilvēku bažas par nākotni, kas pienāks pēc dažiem desmitiem gadu. Tad daudz kas būs gaiši un forši, bet viens ir skaidrs: ja tagad paši nerūpēsimies un kaut kādā veidā nekrāsim naudu pensijai ar īstu vāciešu disciplīnu, tad arī pēc gadiem apkārt pa pasauli nebraukāsim kā vāciešu pensionāri mūsdienās.
Vērtējot dažādas iespējas, ļaudis bieži vien nonāk pie secinājuma, ka akcijas – tas gan ir kaut kas tāds, ko viņi nevar atļauties, jo tas jau esot pieejams cilvēkiem ar tiešām lieliem brīvajiem līdzekļiem. Un, protams, investoram ir jābūt vismaz pusmūža vīrietim ar vismaz pa pusei sirmiem matiem (vēlams, lai mati galvu klātu arī tikai pa pusei).
Arī es pirms dažiem gadiem tā domāju, līdz man blakus parādījās cilvēks ar interesi par akcijām, kurš kaut ko saprotami var arī pastāstīt.
Arī mazie var!
Viens no pieņēmumiem, uz ko balstīts spriedums, ka akciju tirgū var ieguldīt tikai Jūlija Krūmiņa kalibra ļaudis, ir tāds, ka kaut kā iegādei ir paliela komisija. Piemēram, ja par akciju iegādi jāmaksā 10 eiro, ir diezgan neizdevīgi nopirkt tās 50 eiro vērtībā. Bet, ja iepērcies par 100 000 eiro, 10 eiro komisija jau skaitās niecīga. Šis pieņēmums ne vienmēr ir patiess.
Pirms dažiem gadiem sāku spēlēties ar akciju fondiem. Tobrīd un arī tagad SEB banka piedāvāja iegādāties fondus bez fiksētas komisijas. Savukārt maksa, kas atkarīga no pirkuma summas, man jau šķiet taisnīga. Piemēram, ja iepērkos par 10 eiro, samaksāju 10 centu. Bet, ja mītiskais bagātais, sirmais investors iztērē miljonu, viņš bankai atdod 10 tūkstošu.
Atkāpe: paskaidrošu, ka fonds ir akciju komplekts. Tas ir kaut kas drošāks, bet ar mazāku iespēju nopelnīt brīnuma gadījumā. Piemēram, ja jūsu portfelī ir tikai uzņēmums Kolātes griķi, iespējams, šobrīd pats esat uzvārījies kā tāda laba griķu sauja. Bet, ja vienīgais jūsu ieguldījums ir Kolātes tūrisma aģentūra, šis uzņēmums jau ir bankrotējis un visu naudu esat zaudējis. Tomēr, ja esat nopircis fondu, kurā ir gan griķi, gan tūrisms, kopumā ir jūtams vērtības kritums, bet viss nav zaudēts.
Un, iespējams, fonda pārvaldnieks, jūtot, ka tūrismam būs slikti, jau Kolātes tūrisma aģentūru ir pārdevis un par to naudu nopircis ko drošāku. Piemēram, uzņēmuma Kolātes spirts akcijas.
Vēl pirms dažiem gadiem pa drusciņai pirkt akcijas tiešām nebija izdevīgi. Un drusciņ – tas ir tieši tik, cik es un daudzi citi Latvijas iedzīvotāji būtu gatavi ieguldīt. Bet pēdējā gada laikā situācija ir mainījusies. Līdz pagājušajam rudenim ļaudis slavēja finanšu pakalpojumu sniedzēju Revolut, jo ārzemēs esot izdevīgāk un visur kur bez maksas varot ņemt ārā naudu no bankomāta. Urrā, urrā, urrā! Šis pluss man lika smīkņāt: iztērē par ceļojumu 2000 eiro, bet uz naudas maiņu ietaupi 10 eiro un gavilē! Taču tad Revolut salauza arī mani. Kopš rudens pie viņiem iespējams katru mēnesi trīs reizes bez komisijas maksas nopirkt Ņujorkas biržas akcijas. Turklāt var pirkt ne tikai veselas akcijas, bet arī akciju daļas. Piemēram, ja Kolātes griķu (Ņujorkas biržā zināms kā Greeks von Kolate) akcija maksā 1000 dolāru, jebkurš var uzņēmumā ieguldīt arī 10 dolāru, tādējādi iegādājoties simto daļu akcijas. Šajā gadījumā jau kļūst vienalga, cik tā akcija maksā, jo 10 dolāri ir 10 dolāri.
Visu rakstu lasiet žurnāla SestDiena 27.marta -2. aprīļa numurā! Ja vēlaties žurnāla saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt ŠEIT!