Pirmās dienas 75. Venēcijas kinofestivālā rit, saulei mijoties ar lietusgāzēm. Ar plastikāta akreditācijas kartēm un lietussargiem, viegli ieņurcītām biļetēm un par lietus aizsegu pārveidotiem bezmaksas kino preses izdevumiem bruņojušies skatītāji un viesi teciņus pārvietojas no PalaBiennale uz Palazzo del Casino, tad uz Palazzo del Cinema. Filmslāpji, kā es viņus un sevi iesaucu, ik pa laikam dodas iemalkot kodīgas apelsīna krāsas aperolu vai kapučīno. Drīz lietus mitējas. Šķiet, kinofestivāla rituāli, kas notiek no 29. augusta līdz 8. septembrim, ir nošķelti no Venēcijas mākslas biennāles notikumiem – tā ir cita laiktelpa. Šeit slāpju pauzē tiek pētītas programmas un pārbaudīti laiki, kam seko savlaicīga došanās ieņemt P rindu. Un tajā visā ne miņas no saspringuma.
Prom no slinkas politizēšanas
Ko pretēju par 21 filmas vētīšanas pienākumiem atklāšanas ceremonijā gan sacīja šī gada galvenās konkursa programmas priekšsēdētājs, režisors Giljermo del Toro. Tiesa, viņa sacītajam var piekrist – šogad vienviet pulcējas respektabli kino autori, sākot ar Džūlienu Šnābelu, Ītanu un Džoelu Koeniem un Maiku Lī un beidzot ar Jorgu Lantimu, Žaku Odijāru un Olivjē Asajasu. Konkurences blīvums bez pārspīlējumiem ir spraigs. (Lielākā daļa konkursa filmu, visticamāk, nonāks arī līdz Latvijas ekrāniem – ja ne repertuāros, tad festivālu apritē noteikti.)
Venēcijā festivāla gaisu nenomāc rutinētās sociālpolitiskās sarunas par kino reprezentāciju, daudzveidību un dzimumu līdztiesību (šī gada bilance: 20 vīriešu un viena sieviete – austrāliešu režisore Dženifere Kenta ar neogotisko darbu Naitingeila). Šeit nostāja ir skaidra – kvotu ieviešana vai korektuma laipas nostaigāšana nebūs galvenais, uzvarēs filmas mākslinieciskā kvalitāte. Jāpiebilst, ka vienīgais, kurš kinovalodā centās mērķtiecīgi runāt par politiku, bija angļu klasiķis Lī savā drāmā Pīterlo par 1819. gada strādnieku šķiras nevardarbīgo protestu Mančestrā, kas tagad zināms kā Pīterlo slaktiņš. Taču jāpiebilst, Lī daiļradē sociālais taisnīgums ir nesasniedzams, bet vitāli nepieciešams ideāls – tieši tāpēc neiztikt bez paprāvas didaktikas šajā vārda drāmā.
Visu rakstu lasiet žurnāla SestDiena 7. - 13. septembra numurā! Ja vēlaties žurnāla saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt ŠEIT!