Viss sākās ar leģendārā Igaunijas politiķa un Liberālās reformu partijas biedra Sīma Kallasa paziņojumu, ka viņš vēlas kļūt par nākamo Igaunijas prezidentu. Paziņojumu viņš pastiprināja ar iepriekš neredzētu mērogu prezidentālo kampaņu. Kallasam sekoja Allars Jekss ar Tēvzemes un Res Publica apvienības (IRL) un Brīvās partijas (Vabaerakond) atbalstu, Mailisa Repša no lielākās opozīcijas partijas – Igaunijas Centra partijas –, Marts Helme no skandalozās Igaunijas Konservatīvās tautas partijas (EKRE) un Marina Kaljuranda, kurai tāpat kā Sīmam Kallasam bija Liberālās reformu partijas atbalsts. Viņi bija visur, apmeklēja dažādus sarunu šovus, runāja ar medijiem un tautu, lai gan ierindas vēlētājiem nemaz nepieder galavārds lēmuma pieņemšanā par to, kas kļūs par nākamo Igaunijas prezidentu. Turpmākā kampaņa bija kas tāds, ko Igaunija nekad iepriekš nebija pieredzējusi. Daudzi šos notikumus pat salīdzināja ar televīzijā un citos medijos redzētajām ASV prezidenta vēlēšanām.
Prezidenta meklēšana ieilga. Pēc trim skandāliem Igaunija jau bija nogurusi un tika meklēti kompromisi.
Pirms 24. septembra visi kandidāti aktīvi meklēja atbalstītājus elektoru kolēģijas rindās, un viens no EKRE pārstāvjiem publiski paziņoja, ka tad, kad viņš izšķīries atbalstīt Kaljurandu, nevis Helmi, viņam pieprasīts pamest partijas rindas.
Ko lai ierindas igauņi domātu par visu šo šķietami nebeidzamo haosu? Viņi bija noguruši. Tāpēc politiķi (no kuriem pēc neveiksmīgajiem 24. septembra balsojumiem elektoru kolēģijā neviens nebija gatavs atbalstīt citu partiju kandidātus neatkarīgi no viņu personiskajām īpašībām) kopīgi iepazīstināja ar kandidāti, vārdā Kersti Kaljulaida. Viņu nezināja vispār neviens.
Kaljulaida bijusi valsts ierēdne un kopš 2004. gada bija Igaunijas pārstāve Eiropas Revīzijas tiesā. Viņa ne tikai būs pirmā sieviete valsts prezidenta amatā kopš Igaunijas neatkarības iegūšanas 1918. gadā un neatkarības atjaunošanas 1991. gadā, bet arī jaunākā persona, kas jebkad ievēlēta šajā amatā, – viņai ir tikai 46 gadi un nav nekādas pieredzes nedz politikā, nedz starptautiskajā diplomātijā.
Vai mēs, igauņi, pēc viņas ievēlēšanas jūtamies citādi nekā pirms tam? Principā – nē. Viņa noteikti nav tautas prezidente, bet cilvēks, par kuru spējušas vienoties dažādas partijas.
Kas no tā, ka viņa ir ievēlēta par prezidenti? Pozitīvi, ka šīs vēlēšanas Igaunijā ir izraisījušas publiskas debates par iespējamām pārmaiņām konstitūcijā un nepieciešamību ļaut pilsoņiem tieši ievēlēt prezidentu. Tagad jāskatās, cik tālu šī ideja aizies un vai tiešām tiks realizēta.
Visu igauņu žurnālistes stāstu lasiet 7. oktobra žurnālā SestDiena, kā arī turpat lasiet Anda Sedlenieka rakstu par prezidenta vēlēšanas kampaņu un tās rezultātiem.