Darbdienas rītā Vesetas ielas dzīvoklī klusi raisās rakstnieces Māras Svīres atmiņu kamols. Nesteidzinu un neko nevaicāju, baidos, ka jautājumi var pārtraukt stāstu par mīlestību, cerībām, sapņiem, divu stipru un mērķtiecīgu cilvēku radošo dzīvi. "Vladimira nav kopš pagājušā gada 12.septembra. Tuvie cilvēki mierināja, ka pirmais gads esot grūtākais, pēc tam būs vieglāk, bet nekas nav mainījies. Vienīgi esmu tikusi pāri izmisumam. No sākuma bija sajūta, ka viņš pārnāks, gaidīju, ka vērsies durvis, un es, kā ierasts, steigšos pretī. Nesapratu, kāpēc viņš nenāk. Beidzot zinu, ka nenāks. Nekas vairs nav tā, kā bijis. Mana dvēseles māja ir tumša."
Māras un Vladimira kāzas notika 1970.gada 13.augustā, piektdienā, un svinēšana ― divvientulībā aizbraucot uz Viļņu un staigājot pa baznīcām. "Esmu Svaru cilvēks, dzimusi Veneras zīmē, man mūžā galvenais ir Mīlestība. Mums tās bija ļoti daudz. Vienmēr sacīju: es bez tevis nevaru! Un nevaru, patiesi! Tagad saprotu, ka biju radīta Vladimiram un viņš bija radīts man."
Māra pamazām sāka piedāvāt Vladimiram sižetus stāstiem. Vladimirs atbildējis ― jā, tāds stāsts var būt, bet tas nav mans stāsts! Raksti pati! Gāja laiks, un Vladimirs reiz izteicies — tu tikai runā, bet uzrakstīt nevari! "Tas mani aizvainoja, un uzrakstīju divus pirmos stāstus Grēksūdze un Nosapņots stāsts, kurš patiešām bija nosapņots. Iedevu Vladimiram izlasīt, un viņš teica, ka labi. Sacīju, ka stāstus došu tikai Ēvaldam Vilkam Literatūrā un Mākslā. Ja nodrukās — tad rakstīšu, ja ne, tad ne. Es bija Kaijaka sieva un Brīdakas māsa, negribēju, ka mani drukātu līdzjūtības dēļ. Vladimirs man izdomāja pseidonīmu — svīre esot Latvijas ātrākais putns, tu esi diezgan veca (man bija 33 gadi!), viņš teica, un, ja gribi kaut ko sasniegt, tev fiksi jākustas… Tā kļuvu par Māru Svīri."
"Vladimiram nepatika, ka es katru dienu eju uz darbu. Viņš mudināja — raksti, un tev nebūs priekšnieku. Rakstīsi, ko gribi, nevis ko liek, un būsi sava laika noteicēja. Ja Vladimirs nebūtu mani pamudinājis, nebūtu sākusi rakstīt. Noteikti ne. Jo neprotu piespiesties. Vladimirs teica ― tev dibens par vieglu. Prozas rakstīšana nav tikai galvas darbs, prozas gabali ir jāizsēd."
No 1975.gada abi rakstnieki gandrīz vienmēr bija kopā — vairākus gadus pat vienā istabā. Regīna Ezera brīnījusies, kā viņi var vienā istabā rakstīt. "Es sacīju ― mēs taču sēžam katrs pie sava rakstāmgalda! Divpadsmitos saskatījāmies, gājām uz virtuvi dzert kafiju, tad atkal rakstījām, kamēr pietika pūtiena. Par pūtienu ir Vladimira teiciens."
Visu rakstu par Māras Svīres un Vladimira Kaijaka radošo un mīlestības pilno mūžu lasiet žurnāla Sestdiena 21.-27. novembra numurā.