Mālu Pēteris

jūnijā paguva uzdāvināt lielu savu darbu kolekciju cita daugavpilieša, Marka Rotko centram, kur tiem tagad atvēlēts vesels spārns. Martinsons esot teicis, ka tik labi, kā te, viņa darbi nekur citur neesot izskatījušies: "Esmu laimīgs!" Senāk viņu, domājot par savu darbu saglabāšanu, mākušas diezgan drūmas domas, mākslas zinātniecei, Martinsona daiļradei veltītās grāmatas Cita pasaule autorei Rūtai Muižniecei viņš 90.gadu sākumā pat izteicis bažas, vai Latvija tos maz grib. Tagad Rotko centrā apskatāms faktiski "viss Martinsons" - gan keramika, gan zīmējumi. Tie pārstāv visus Martinsona daiļrades posmus, līdz pat pēdējiem, monumentālajiem lauvām. Vienu balto lauvu daugavpilieši bija atveduši uz Martinsona bērēm un tādu skumīgu nolikuši mākslinieka zārka kājgalī.    Bez māju sajūtas1941.gadā kara sākumā bumba trāpīja Martinsonu ģimenes mājā. Ģimene zaudēja visu iedzīvi un bija spiesta meklēt citu dzīves vietu. Daugavpilij pēc kara sekoja vecāku dzimtā puse Smiltene, Mērnieki, Mazsalaca, tad Alūksne, kur 1950.gadā Pēteris absolvēja Alūksnes ģimnāziju. Iespējams, šīs mētāšanās dēļ arī vēlākajā dzīvē Martinsons tādas īstas mājas nemaz neieviesa, bet kļuva par pasaules pilsoni, faktiski dzīvodams keramiķu simpozijos un šos profesionālos ceļojumus komentējot ar sev raksturīgo lakonismu: "mainās tikai klosteri". Toties, atšķirībā no māju sajūtas, zemes sajūta Martinsonam bija ļoti stipra, un to viņš nekad neslēpa, starptautiskajos saietos ārzemju kolēģiem stāstīdams, ka nāk no visskaistākās zemes pasaulē. To Pēteris bija izstaigājis un izlaivojis krustām šķērsām. Martinsons vienmēr ir uzsvēris, ka ar keramiku sācis nodarboties tāpēc, ka viņam nepatika tas, ko darināja 50. - 60.gadu mijas mākslinieki. Tolaik Latvijas lietišķajā mākslā dominēja etnogrāfiskums, sentimentalizēts tautiskums, un Martinsonam nepatika šā stila ne vienmēr talantīga atkārtošana. Tas gan nenozīmē, ka viņam būtu bijuši iebildumi pret Latgales keramiķiem. Andreja Paulāna svilpaunieki un Pētera Kāpostiņa krūzes vienmēr ietilpa to Martinsona diapozitīvu skaitā, kas tika rādīti ārzemēs, stāstot par skaistāko zemi pasaulē.Vientuļais vilks1965.gadā Martinsons sāka strādāt Mākslas fonda eksperimentālās keramikas darbnīcās Ķīpsalā. Pirmie darbi, kas viņu atšķīra no citiem keramiķiem, bija velni, izstādīti 1966.gadā. Tādas figūras bija populāras skatītājos, un Martinsons dabūja iesauku Velnu Pēteris. Taču drīz vien viņš publikas pieprasītajai tēmai pavilka strīpu, 70.gadu sākumā uzsākdams "savu lielo vispārinājumu laiku", veidodams daudz abstraktākus darbus, ar kuriem nojauca robežas starp "lielo" un "dekoratīvo" mākslu un kuri Martinsona vārdu padarīja slavenu pasaulē. Neklātienē (jo līdz pat 1977.gadam padomju vara viņu uz kapitālistiskajām valstīm nelaida) piedalīdamies starptautiskajās keramikas izstādēs, Martinsons trīs reizes ieguva zelta medaļas un prēmiju pasaules visprestižākajā keramikas konkursā Faencā un daudzus citus apbalvojumus starptautiskajās mākslas izstādēs un konkursos, bet jau 1971.gadā kļuva par Ženēvas Starptautiskās keramikas akadēmijas biedru.Dziļš cilvēks, vientuļais vilks, ļoti iespaidīgs cilvēks - Pēteri Martinsonu kā labu draugu atceras režisore Māra Ķimele. "Man patīk tādi cilvēki, kuri var izturēt dzīvi jebkurā tās izpausmē ar paceltu galvu. Pēteris bija izcils jebkurā jomā, kam pieķērās, un nezaudēja savu patību. Viņa skaudrums, tiešums, skaidrība un noteiktība ir atpazīstama gan aktiera darbā, gan secenogrāfijā. Ja tā var teikt, viņš bija lietojams jebkurā nozarē, bija nepieciešama tikai viņa paša piekrišana."Gandrīz visi jaunie Latvijas keramiķi, un ne tikai viņi, ir Martinsona skolnieki. Keramiķe Ilona Romule Martinsonu sauc par skolotāju vispirms dzīves izjūtas un mākslinieka pozīcijas ziņā. "Viņš bija pasaules ceļotājs, es viņa iespaidā arī par tādu esmu kļuvusi. Tajos ārzemju simpozijos un radošajās nometnēs, kurās esam bijuši kopā, esmu viņu redzējusi stipri savādāku, atšķirīgu no ierastā priekštata par Pēteri. Piemēram, tiek apgalvots, ka viņš nekad nedejo un nelieto alkoholu, bet es esmu ar viņu dejojusi un zināmos apstākļos esam arī iedzēruši. Arī gaļu viņš ārzemēs šad tad ir ēdis, lai gan skaitījās veģetārietis. Ārzemēs bieži vien grupā citi uzskatīja, ka Pēteris vispār nerunā - viņam nepatīk grupa vai kādi no grupas, un viņš klusē, it kā viņa tur nemaz nebūtu. Taču, tiklīdz viņš jūt interesi par kādām detaļām, tā atveras. Arī to no viņa esmu pārņēmusi - spēju saskatīt detaļas un par tām jūsmot. Pēteris ir liels tieši sīkumos."Tas gan neattiecās uz sadzīvi, kur Martinsons bija izteikts askēts. 1974.gadā pasaulslavenais keramiķis beidzot no Mākslinieku savienības dabūja vienistabas dzīvoklīti ar darbnīcu Juglā aiz Fizkultūras institūta, pretī Šmerļa mežam, bet māju sajūtas nebija arī tur. "Par kādu mājas izjūtu var runāt, ja ūdens tur parādās pēc vieniem naktī, bet sešos, kad ceļos augšā, tā tur vairs nav? Tad jau tiešām pēc darba labāk klaiņot ielās, ķinīšos nekā steigties uz šo pārgulēšanas vietu," viņš atzinies Rūtai Muižniecei. Ar Ivara Bumbiera palīdzību darbnīca gan iekārtota itin jauki, taču pamazām vien Martinsons piedzīvoja šo telpu līdz griestiem ar darbiem. Cilvēki, kas bijuši viņa darbnīcā, stāsta, ka tajā bija palikusi tikai maza taciņa starp darbu grēdām, un beigās darbi bija sakrāmēti arī gultā. Vakaros Pēteris pa mazo taciņu nokļuva līdz gultai, izkrāmēja kādus darbus un pats likās gulēt. Tagad viņa gars guļ starp darbiem Daugavpilī, Rotko centrā.