Nepagāja neviena diena manā Antarktīdas ceļojumā, kad es nebūtu sūtījusi pateicības viļņus Latvijas un arī jūsu, Sestdienas lasītāju, virzienā. Tikai neticami nesavtīgo Latvijas cilvēku dēļ varēju piedzīvot balto kontinentu Antarktīdu. Zilzaļi aisbergi glaudās gar sāniem mūsu ekspedīcijas kuģim, bet sacensties ar to ātrumā steidza vaļi, pingvīni un albatrosi, kamēr es kopā ar citiem ekspedīcijas dalībniekiem un sirmu, staltu vācu kapteini stāvējām uz komandtiltiņa un vērojām manevrēšanas meistarstiķus. Mēs kāpām augšup pa neskarti baltu sniegu un plaisām rotātu ledāju, lai no virsotnes ieraudzītu vien citus sniega un ledus laukus. Mēs gājām pie pingvīniem un pastaigājāmies starp viņiem, bet daudz aizkustinošāk bija vienkārši apsēsties un piedzīvot, kā ziņkārīgie putni paši nāk klāt. Arī roņi nāca virsū - šņākdami un asos zobus rādīdami. Mēs klausījāmies neticamos izdzīvošanas stāstos par pirmajiem Antarktīdas un Arktikas ciemiņiem, kurus vēstīja pasaules mēroga polāro ekspedīciju leģendas. Arī visi pasažieri bija vismaz stāsta, ja ne grāmatas vērti - šķiet, Antarktīdas magnēts pievelk neparasto.
Iespēja doties uz Antarktīdu ir aptuveni pusgadu - sezona ilgst no oktobra līdz aprīlim. Šajā laikā lielāki un mazāki kuģi kursē Baltā kontinenta un apkārtējo salu virzienā, bet pārējā laikā Antarktīdu ieskauj necaurbraucami ledus lauki. Katrā mēnesī var redzēt citus brīnumus: sezonas sākumā tie ir putnu un dzīvnieku mīlas rituāli, tad seko perēšanas process un mazuļu šķilšanās laiks, vēlāk var vērot jaunuļu delverības. Nemainīgi balti ir sniega lauku plašumi un aisbergu skulptūras. "Katrs Antraktīdas brauciens ir mazliet citāds,» uzsver mūsu ekspedīcijas līderis Alekss Makneils. «Bet Baltais kontinents nekad neliek vilties, jūs paši redzēsiet."
Viens no populārākajiem maršruta sākuma punktiem ir Argentīnas pilsēta Ušvaja. Klasiskais Antarktīdas maršruts ilgst nepilnas divas nedēļas un ir vērsts uz Baltā kontinenta apskati. Es nokļuvu uz kuģa, kurš papildus Antarktīdai deva iespēju pabūt arī Dienviddžordžijas salā, kas slavena ar vēsturi un karaliskajiem pingvīniem, kā arī Folklendu salā. Ar biļešu tirdzniecību nodarbojas daudzas tūrisma aģentūras, dažas specializējas pēdējā brīža piedāvājumu sagatavošanā, attiecīgi dodot iespēju doties ceļā par zemāku cenu. Lētākā pilnā biļetes cena ir aptuveni 5000 dolāru.
Uz kuģa par pasažieriem rūpējas divas komandas. Kuģa komanda ar kapteini priekšgalā atbild par visu, kas saistīts ar pasažieru ēdināšanu, izguldīšanu un citiem servisa jautājumiem, kā arī, protams, par kuģa vadību okeāna plašumos. Ekspedīcijas komandas pārziņā ir kopējais maršruts un katras dienas plāns — ekskursijas, lekcijas, pasākumi.
Viens no maniem Antraktīdas brauciena lielajiem sapņiem bija satikt pingvīnus. Cerēju, ka ieraudzīšu dažus pa gabalu, varbūt pat izdosies kādu labu kadru noķert. Tas, ka mēs varēsim apskatīt septiņas dažādas sugas, klausīties tūkstošiem pingvīnu korī un šie paši nāks iepazīties, man nerādījās pat sapņos.
Mūsu putnu speciālists Adrians jokoja, ka visi pingvīni iedalāmi divās grupās - baltajos, tie ir pingvīni, kas tuvojas, un melnajos - tie ir pingvīni, kas dodas prom. Patiesībā šis krāsojums ir putnu atrašanās ūdenī dēļ, kur viņi ir daudz vairāk apdraudēti nekā uz sauszemes. Ja, piemēram, ronis vēlas nomedīt pingvīnu un viņš skatās lejup, melnās pingvīnu muguras saplūst ar tumšajām okeāna dzīlēm, savukārt, ja ronis skatās uz augšu - pingvīnu vēderi maskējas caur ūdens virsmu nākošajā gaismā.
Ar laiku jau esam apraduši ar nepārtraukto pingvīnu klātbūtni (un izdzēsuši pirmo dienu pingvīnu simtu fotogrāfijas) un varam neskraidīt apkārt, lai viņus labāk redzētu, bet gan mierīgi apsēsties uz akmens okeāna krastā. Pēc maza brīža pingvīni tevi uztver par savējo un turpina savas smieklīgās izdarības pavisam blakus, bet ziņkārīgākie nāk klāt un grib iepazīties. Noteikumi paredz, ka mēs nedrīkstam tuvoties pingvīniem un citām radībām tuvāk par 5 metriem. Bet pingvīni šos likumus nezina (un uz viņiem tie neattiecas), tāpēc daži pienāk pavisam klāt - pasmaržo tavas drēbes, ar knābi sit pa zābakiem un mēģina aiz lences nospert mugursomu.
Visu rakstu par Zanes Eniņas piedzīvoto Antarktīdā lasiet žurnāla Sestdiena 20. - 26. marta numurā