No vilkačiem nav jābaidās

Kas ir Stirnu buks?

Sākumā vēlējāmies uztaisīt mačus ar draugiem, taču skrienošu draugu izrādījās ļoti daudz. Šķita tikai loģiski – ja tik daudzi grib skriet un saka, ka tas ir forši, jātaisa biežāk un vairāk. Pats pirmais skriešanas posms notika Šlokenbekas muižā, kur bija kādi 500 dalībnieki. Bet laika gaitā Stirnu buka cilts ir tikai augusi, un jau kļūst nedaudz bail, cik šogad tā būs kupla.

Būs arī kāds, kas pastāsta, kā pareizi iesildīties?

Viens no Latvijas labākajiem fizioterapeitiem Mareks Osovskis katru gadu pieslēdzas sacensībām. Pirms startiem viņš veidos nelielas meistarklases, kā vajadzētu pareizi iesildīties un arī atsildīties. Daudzi skrējēji šajā ziņā grēko, es pats arī. Sacensību adrenalīns, pat ja necīnies par pirmajām vietām, dzen uz priekšu, cilvēki bieži pārvērtē savas spējas. Viens no posmiem būs arī Pokaiņos. Pokaiņos jau esam skrējuši. Pirms diviem gadiem bija posms Zebrus ezera krastā, kad Pokaiņi bija tālais gals, kur aizskrēja tikai lūši – visgarākās distances dalībnieki. Šogad samainījām starta centru, un visi varēs izskriet fantastisko Pokaiņu mežu. 

Kad pats sākāt skriet?

Dzīvoju Rīgas centrā un, kad man piedzima otrs dēls – tagad jau man ir trīs dēli –, sapratu, ka nevēlos staigāt ar bērniem diendienā uz Vērmanes dārzu, ka jāpārceļas uz laukiem – Ķesterciemu pie Engures. Diezgan strauji arī biju kļuvis apaļīgs, jo biju pārliecināts Latvijas hokeja izlases Rīgas Dinamo fans – katru trešo vakaru bija spēles un pufs, līdz beigās pats kļūsti kā pufs.

Turklāt pēc pārcelšanās uz laukiem netīšām uzdūrāmies sludinājumam avīzē, ka var pieteikties Lauku atbalsta dienesta līdzfinansējumam, un nolēmām uztaisīt Ķesterciemā stadionu, lai jauniešiem nav jāsēž pie vietējā kioskiņa.

Taču likās arī loģiski – ja pats taisi stadionu, jāsāk skriet. Kad kļuva garlaicīgi skriet pa līdzenu apvidu, sāku skriet pa takām. Ja mēģini kādus rezultātus sasniegt, vienalga, maratonā, pusmaratonā vai uz šosejas, vēlams reizi nedēļā izturību trenēt kādā vietā, kur jāpārvar arī pakalns vai paugurs. Tā es netīšām atradu Āžu kalnu, kas tad arī ievilka mežos. Patiesībā jau Āžu kalns šo visu Stirnu buku izdomāja.

Kā tieši?

Āžu kalns ir ļoti mistiska vieta. Ir tāda luterāņu mācītāja Ralfa Kokina grāmata Kurzemes vilkaču nostāsti, kuru izlasīju tikai vēlāk, bet sapratu, ka vēl pirms izlasīšanas grāmata bija mūs vadījusi. Pēc sacensībām konstatēju, ka pāris nodaļu ir precīzi par mūsu trasi. Vienā lapā bija minētas visas distances, kuras bijām vienkārši izdomājuši, pirtī sēžot. Tagad gan saprotam, ka ne jau mēs tās izdomājām. Āžu kalns ir tur ievedis un devis mājienus, kā tam būt.

Skriet vispār ir labi, tas tāds meditatīvs process. Bet skriet mežā ir trīskārt labi, jo, skrienot mežā, cilvēki patiešām kļūst labāki. To uzskatāmi apliecina arī Stirnu buka cilts, jo neredzēsiet nevienu īgnu seju, dusmīgus ļaudis šajās sacensībās. Tas ir tas, ko mežs gribēja panākt, – lai latviešu tauta vairāk ienāk mežā. Nereti dabas draugi uzskata, ka tur, kur ir rezervāti, liegumi, nevajag iet, bet ir tieši otrādi – vajag to darīt! Vienīgi jāizjūt pietāte pret vietu, kurā esi. Arī vilkači nedara tāpat ļaunu nevienam, viņi dara pāri tiem, kas dara pāri mežam un dabai. No vilkačiem nav jābaidās, bet drīzāk no tā, ko tu pats dari.

Vadātāju arī nācies sastapt?

Esam maldījušies arī Āžu kalna apvidū uz riņķi, bet tāds ļaunais vadātājs nav gadījies. Ir bijuši gadījumi, kad mēs nevaram trasi salikt, tajā pašā Zebrus apkaimē, Pokaiņos, bet tad kaut kas notiek un tomēr viss sakrīt. Piemēram, esi salicis trasi ziemā, kad ir sasalusi zeme, taču, kad aizbraucam pavasarī turpat, zeme ir atlaidusies, dumbrājs līdz viduklim, jābrien pa zampu un takas vairs nav. Bet tad mierīgi pasēdi mājās, padomā, un tā taciņa, kas nav bijusi atzīmēta nevienā kartē, pēkšņi atrodas.

Par ko domājat skriešanas laikā?

Ja skrien relaksēti un viss ir forši, visticamāk, tās ir jaukas domas. Bieži cenšos vispār nedomāt, ieiet tādā meditatīvā procesā, izbaudīt skrējienu. Bet, ja ir garāks skrējiens, prātā nāk tās izmisīgās domas – kāpēc es skrienu, priekš kam man tā jāmokās? Tad arī nereti cenšos paskaitīt kādu mantru. Manuprāt, garākas distances par 30 km gan vispār nevajadzētu skriet, bet, iespējams, garo distanču skrējienos notiek mēģinājumi atgriezties pie kaut kā pirmatnēja. Es arī labprāt noskrietu kādu garo 125 km distanci skaistā kalnu taku skrējienā, kur ir reāli grūti, jo ir jāuzrāpjas augstos kalnos, – kad to dari ar lielu kaifu, tas ir skaisti, iedvesmojoši, pasakaini un nāvīgi grūti, kaut gan veselīgi droši vien tas nav.

Kā pārvarēt riebumu pret skriešanu?

Ir neskaitāmi piemēri, kad cilvēki, kuriem skriet nav paticis, sākot skriet mežā, ir atklājuši, ka tas ir forši. Droši vien mūs daudzus ir sabojājusi tā sistēma, kad skolā bija jāskrien trīs kilometri vai uz noteiktu laiku, kad visi skrien uz vemšanas robežas. Taču nav jāskrien kā negudram, vari skriet arī izbaudot.