Slavenākais teiciens par regbiju ir šāds: futbols ir džentlmeņu spēle huligāniem, bet regbijs — huligānu spēle džentlmeņiem. Mūsu raksta galvenās varones gan ir daiļā dzimuma pārstāves, kuras nodarbojas ar regbiju. Latvijas izlases dalībnieces Madara Sirsniņa (RK Selena), Sindija Širaka (RK LSPA) un Liene Vāciete (SK Imanta) ar šo vīrišķīgo spēli ir aizrāvušās ne pa jokam.
Liene spēlē arī Latvijas futbola izlasē (turklāt diezgan rezultatīvi). "Es sāku ar futbolu. Kad jau biju gadu trenējusies, tas pats treneris SK Imanta vadīja arī regbija komandu, un spēlētāju trūkuma dēļ tiku aicināta izmēģināt. Sākumā atteicos. Neko nezināju par šo spēli, arī regbija bumbu nebiju turējusi rokās. Tomēr reiz piekritu, un mani uzreiz sūtīja laukumā. Pirmo pusgadu biju pamatīgi apmaldījusies, bet ar laiku sapratu spēli, un tad jau tā lieta aizgāja," sava ceļa sākumu regbijā atceras Liene.
Sindija sāka spēlēt regbiju pēc draudzenes uzaicinājuma. Kā pati saka, nebija ko darīt, tāpēc nolēma izmēģināt, bet pēc tam iepatikās tik ļoti, ka atmest to vairs neesot gribējies. Madara Sirsniņa jau kopš bērnu dienām ir saistīta ar regbiju, jo to spēlēja vecākais brālis. Madarai gribējies iesaistīties šajā sporta veidā, taču mamma neļāva, tāpēc pirmie soļi vīru spēlē tika sperti tikai pēc pilngadības sasniegšanas, kad mammas sacītais vairs nebija pavēle. "Aizbraucām ģimenes braucienā uz Latgali. Tur pie Rāznas ezera bija atpūtas vieta Selena, un laika īsināšanas nolūkos nolēmām uzspēlēt kādu sporta spēli. Handbols, volejbols likās jau sen zināmi un neinteresanti, tāpēc uzrāvām regbiju. Pēc tam izlūdzos brālim, lai viņš veido sieviešu regbija komandu. Tagad arī mamma atbalsta, visa ģimene ir kvēlākie fani," saka Madara.
"Domāju, ka pasaulē nav tāda sporta veida, kurā vēl lielāka loma būtu komandas spēlei. Man tas nenormāli patīk. Tu zini, ja nenoteklosi (nogāzt zemē) to vienu spēlētāju ar bumbu, iegāzīsi vēl divus trīs, kas ir tev aiz muguras. Man patīk šī atbildības izjūta. Bez tam regbijā var atrast vietu jebkuras miesas uzbūves cilvēkiem. Vienalga, vai esi resns, garš vai tievs, — tev būs vieta un noteikti pienākumi laukumā," skaidro Liene. Uz to norāda arī Madara un Sindija. Pirmā atzīst, ka viņai nepatīk skriet, toties cīņā jūtas kā zivs ūdenī, turpretim Sindija uzreiz iebilst, ka viņai gan cīņa patīk mazāk — labprātāk skrienot un laužot sev ceļu pretī vārtiem.
Viena no lietām, par ko regbijā jūsmo pat tie skatītāji, kuri nesaprot spēli, ir bezierunu samierināšanās ar tiesneša lēmumiem: nekādu simulāciju, nekādu kliegšanu vai lūgšanās pie arbitra. Pēc tiesneša lēmuma tas tiek pieņemts kā ģenerāļa pavēle armijā. Liene norāda, ka tas viņai ļoti palīdzējis arī futbolā, kur kas tāds, šķiet, ir teju neiedomājams, jo jāaprunājas ar tiesnesi pat tad, ja pretinieku spēlētājam tiek salauzta kāja. "Ir reizes, kad tiesnesis pieņem galīgi nesaprotamus lēmumus, tad mēdz izsprukt kāda piebilde, taču pārsvarā tiesnesi respektējam," paskaidro Madara.
Latvijā ir sešas dāmu regbija–7 komandas. Čempionātā ir četri posmi: divi vasaras sākumā un divi — beigās. Pēdējais posms notiks šo sestdien Rīgas Tehniskās koledžas laukumā. Čempionvienība jau zināma priekšlaikus – Selena, bet par otro vietu pulksten 16 cīnīsies LSPA un SK Imanta. Visu var izšķirt viens vienīgs piezemējums, tāpēc mačs solās būt spraigs un interesants.
Visu rakstu par sieviešu regbija attīstību Latvijā lasiet žurnāla Sestdiena 25.septembra numurā!