Pirms kāda laika mediju telpā izplatījās informācija, ka Latvijā katram piektajam bērnam ir nepieciešama rehabilitācija, turklāt nepieciešamība pēc tās strauji pieaug. Šie apgalvojumi raisīja zināmu neizpratni — vai Latvijā parādījusies kāda epidēmija, kāpēc situācija izklausās tik bēdīga?
Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas (BKUS) Rehabilitācijas klīnikas vadītāja Anita Vētra gan atzīst, ka trūkst precīzu datu par bērnu invaliditāti un konkrētām saslimšanām, kurām būtu nepieciešama rehabilitācija, tādēļ par šo tēmu izskan dažādas spekulācijas. Ir skaidrs, ka medicīnas nozarē naudas trūkst visās jomās. Gluži kā uzmācīgs meldiņš tas dzirdams ik uz soļa. Tomēr mediķi atzīst, ka rehabilitācija patiešām ir atstāta pabērna lomā.
"Rehabilitācija joprojām ir joma, kurā visu laiku kaut kas jāpierāda. Joprojām valda uzskats, ka rehabilitācija —tās ir veselības uzlabošanas kūres kāpās pie jūras, gremdēšanās siltās vannās, masāža un tamlīdzīgas procedūras. Jā, ir arī šīs lietas. Tomēr rehabilitācija ir arī jaunas tehnoloģijas, jaunas metodes. Katrā ziņā, dalot veselības aprūpes budžeta naudu, rehabilitācija ne tuvu nav tā, kas pirmā nāk prātā, tā vienmēr paliek kaut kur aizmugurē. Mēs gan pie tā esam pieraduši," atzīst profesore Vētra.
Viņa nenoliedz, ka pēdējo 25 gadu laikā tomēr vērojamas arī pozitīvas izmaiņas attiecībā pret rehabilitāciju. Vētra atceras: "Pirms pārdesmit gadiem rehabilitācijas speciālisti vai ārsti lielo slimnīcu reanimācijas nodaļās vispār nebija iedomājami. Tomēr mums ir izdevies mainīt rehabilitācijas jēgu. Tas nav process tikai kaut kad pēc tam, kad tu, nabadziņ, būsi izdzīvojis un tad varēsi braukt uz Jūrmalas priedēm paelpot svaigo gaisu. Tagad mēs varam piedalīties arī sākumposmā, lai būtu labāki rezultāti. Jā, tas nav gluži kā ķirurģijā — cīnījās, izglāba dzīvību. Tālāk sākas mūsu darbs — izdzīvoja, bet kā dzīvot tālāk?" Dažkārt rehabilitoloģijā nākas saskarties ar ļoti smagiem gadījumiem, kad cilvēki pilnīgi zaudējuši cerību, piemēram, ka viņu bērns staigās. Tad jāprot diplomātiski iedvesmot, ka jūsu bērns varbūt nekad nestaigās, bet viņš sēdēs, viņš raudzīsies uz pasauli, un tas jau ir daudz.
Gan vecāki, gan medicīnas nozares pārstāvji atzīst, ka Latvijas bērniem trūkst laika, vietas un finanšu ziņā pieejamas rehabilitācijas. Lai rehabilitācija varētu noritēt kompleksi un sniegt rezultātus, vecākiem nākas ieguldīt ievērojamu naudu no saviem līdzekļiem vai lūgt ziedotāju palīdzību. Ziedojumu vākšanā bērnu rehabilitācijai Latvijā iesaistījušās vairākas labdarības organizācijas. Zināmākās no tām ir Ziedot.lv un Bērnu slimnīcas fonds. "Bērniem ar kustību traucējumiem rehabilitācija jāuzsāk pēc iespējas agrāk un jāsaņem regulāri. Diemžēl medicīnas nozarei nepietiekamā finansējuma dēļ šis uzstādījums bieži vien paliek teorētiskā līmenī. Mani uztrauc fakts — ja netiek ieguldīts bērnu rehabilitācijā, tad kā pieaugušiem cilvēkiem viņiem ārstnieciskās rehabilitācijas pasākumi izmaksās daudz dārgāk," skaidro biedrības Ziedot.lv vadītāja Rūta Dimanta. Ar Ziedot.lv palīdzību pērn pie dažādām rehabilitācijas procedūrām tika 127 bērni.
Savukārt Bērnu slimnīcas fonda vadītāja Liene Dambiņa atklāj, ka pēdējo trīs gadu laikā rehabilitācijai novirzīti aptuveni 140 000 eiro, kas ir aptuveni 15–20% no kopējiem fondam saziedotajiem līdzekļiem. Lielākais ieguldījums bijis ūdensdziedniecības centra renovācija un aprīkošana BKUS Gaiļezers novietnē. Individuāls atbalsts pacientiem sniegts samērā reti — aptuveni vienam vai diviem gadā, rūpīgi izvērtējot pakalpojuma nepieciešamību.