Pasaule bez kultūras kritikas būtu plakana. Mēs redzētu tikai vienu tās pusi, aspektu vai interpretācijas iespēju. Šajā ziņā kritiķi pilda ārkārtīgi svarīgu un nenoliedzami radošu funkciju, atklājot mākslas pasaules kalnus un ieplakas, dramatiski piesātināto reljefu un necaurejamos mūžamežus. Pienācis laiks novērtēt šo demiurgu un jaunatklājēju darbu, izceļot spilgtākos, nozīmīgākos un aizraujošākos autorus, kas aizvadītajā gadā rakstījuši par Latvijas kultūras notikumiem, – saka Normunda Naumaņa (1962–2014) vārdā nosauktās Gada balvas mākslas kritikā žūrijas priekšsēdētājs Ilmārs Šlāpins.
Gada balvu mākslas kritikā 1500 eiro apmērā atbalsta tehnoloģiju uzņēmums Tilde, naudas balvu 500 eiro labākajam jaunajam kritiķim/-ei finansiāli atbalsta SIA Kurekss. Normunda Naumaņa Gada balvai kritikā Kultūras ministrija ir piešķīrusi nacionālās balvas statusu.
Žūrijā strādājis dzejnieks un filozofs Ilmārs Šlāpins, Nacionālā kino centra direktore Dita Rietuma, izdevniecības Neputns redaktore Laima Slava, Sinfonietta Rīga mākslinieciskā producente, muzikoloģe Baiba Kurpniece, dzejnieks un literatūras pētnieks Kārlis Vērdiņš, literatūrkritiķe Anda Baklāne, teātra kritiķe Edīte Tišheizere un Normunda Naumaņa biedrības valdes priekšsēdētāja Sarmīte Ēlerte. Žūrija vērtējusi kritiķu spēju ne vien analizēt mākslas darba kvalitātes, jauno un izcilo nošķirt no viduvējībām un neveiksmēm, bet arī prasmi konkrēto mākslas notikumu aplūkot plašākā kultūrvēsturiskā vai mūsdienu mākslas kontekstā.
Gada balva kritikā un Jaunā kritiķa/-es balva tiks pasniegta svinīgā un jautrā ceremonijā NN nakts 8. janvārī Jaunajā Rīgas teātrī. Šogad to veido Klāvs Mellis un Ance Strazda.
KDi rituālā nominantu anketa
- Jūsu mākslas kritiķa/zinātnieka identitāte pašraksturojumā. Kādu redzat savu vietu Latvijas mākslas kritikā?
- Kas jūs ir veidojis par mākslas kritiķi?
- Kāda, jūsuprāt, ir ideāla recenzija, jūsu iekšējie kvalitatīvas recenzijas kritēriji?
- Vai un kā ir mainījusies mākslas kritiķa loma tehnoloģiju laikmetā? Vai piedalāties sociālo tīklu polemikā un mēdzat pārnest šīs debates uz saviem rakstiem?
- Kad es rakstu, man ir nepieciešams... (lūdzu, pabeidziet teikumu).
GUNA ZELTIŅA, TEĀTRA KRITIĶE UN ZINĀTNIECE
1. XX gadsimta 90. gados par būtisku mana darba daļu kļuva publikācijas ne tikai vietējos, bet arī ārzemju preses un profesionālajos teātra izdevumos, enciklopēdijās un rakstu krājumos, jo interese par Baltijas teātri pēc dzelzs priekškara krišanas bija liela. Joprojām ir gandarījums no ārzemju teātra teorētiķiem vai praktiķiem dzirdēt, ka viņi latviešu teātri iepazinuši tieši no manām publikācijām un veidotajām materiālu kopām lielajā Pasaules mūsdienu teātra enciklopēdijā, Starptautiskā Teātra institūta izdotajos almanahos Pasaules teātris angļu un franču valodā, manis sastādītās grāmatas Theatre in Latvia vai citiem izdevumiem. Šogad Kembridžas akadēmiskajā apgādā kopā ar lietuviešu profesori Ramuni Marcinkevičūti un igauņu pētnieci Marisu Petersu publicētā grāmata Shakespeare’s Reception and Interpretation in the Baltics (Šekspīra uztvere un interpretācija Baltijā) ir loģisks šī darba noslēgums.
Jā, un nu jau ilgāku laiku esmu pievērsusies tieši Šekspīra teātra pētīšanai, kas joprojām ir viens no dzīvākajiem un pārsteidzošākajiem segmentiem pasaules teātrī ar neizsmeļamu variāciju un izteiksmes līdzekļu daudzveidību. Nav tiesa, ka Šekspīra mežā visas sēnes jau ir nolasītas. Lietuviešu aktieris Darjus Meškausks atzīst, ka Hamlets ir aktiera Bībele. Es par katra teatrāļa Bībeli uzskatu visu Šekspīra darbu kopumu, kurā ir vērts rakties un rakties arī šodien, allaž atrodot ko jaunu. Protams, tas ir ellīgi grūts darbs.
2. Ievirzīja mana godājamā pasniedzēja Gunāra Bībera vadītā Teātra sekcija Latvijas Universitātes toreizējā Filoloģijas, tagad Humanitāro zinātņu fakultātē, kas sniedza pirmo dziļāko nojausmu par teātri un drāmu. Lilijas Dzenes, Valentīnas Freimanes, Līvijas Akurāteres un citu vecāko kolēģu maigā un nereti arī ļoti skarbā profesionālā skola un "dresūra". Semināri un stažēšanās tuvās un tālās ārzemēs un, protams, nepārejošā interese un aizrautība ar teātri, kas ir gan realitātes un ikdienas, gan cilvēciskās pieredzes paplašinājums, gan, kā norādījis Luijs Žuvē, visbrīnišķākais patvērums un vienīgais mierinājums, ko Dievs pēc nolādēšanas atstājis cilvēkiem.
3. Kvalitatīvai recenzijai jābūt loģiski un mērķtiecīgi strukturētai, apskatāmo mākslas darbu/parādību/notikumu ietverot vēsturiskā un/vai aktuālā kontekstā. Jāsabalansē analītiskais un emocionālais faktors, lai līdzās analīzei atspoguļotos arī garīgais un emocionālais iespaids un pārdzīvojums, ko radījis mākslas darbs. Ideāli būtu, ja kritiskās iebildes līdzsvarotu kaut mazi mazītiņi rosinoši impulsi, ko no recenzijas gūtu šī mākslas darba radītāji.
4. Protams, kritiķa loma šodien mainās, un arī man bija interesanti pētīt, kas, piemēram, notiek ar JRT Zalša līgavu digimodernisma "ķetnās". Taču, tā kā mūsu teātru praksē digitālās tehnoloģijas ienāk visai lēni un maz, nedomāju, ka līdz šim kaut kas ir mainījies būtiski; droši vien nākotnē šajā ziņā būs vairāk izaicinājumu. Ne sociālajos tīklos, ne to polemikā nepiedalos.
5. Kad es rakstu, man ir nepieciešams, lai aiz loga neplosītos viesuļvētra, no jumta ar dārdošiem būkšķiem nekristu tur sakrājušies sniega blāķi un pārlieku skaļi nerietu brīvsolī palaistie kaimiņu suņi.
JANA KUKAINE, MĀKSLAS KRITIĶE, KULTŪRAS TEORĒTIĶE
1. Savu vietu redzu kā punktu, kurā satek kritiskās teorijas, piedzīvotās pieredzes un viscerāla jutīguma straumes.
2. Nejaušību un iespēju kombinācija, kā arī šajā ceļā satiktie cilvēki. Īpaši vēlos izteikt pateicību savām pirmajām redaktorēm – Ievai Kolmanei, Alisei Tīfentālei un Līgai Marcinkevičai. Paldies arī Daigai Rudzātei par pamudinājumu un atbalstu izkopt mākslas kritikas skatījumu pēdējā gada laikā.
3. Ideāla standartu necenšos definēt, taču par kvalitāti liecina perspektīvu pielaikošana, intelektuālais nomadisms, dziļuma un virsmas pareizais samērs un saikne ar ikdienišķo, pazīstamo. Recenzija spēj tvert kontekstu, iezīmēt kopainu, bet reizē arī pievēršas detaļām un parāda to izšķirošo nozīmi.
4. Līdz šim sociālajos tīklos redzētais palīdzējis saprast kādas izstādes aizkulises un nosaukt tur notiekošos procesus tikai vienreiz. Lai kāds būtu avots, ir svarīgi atzīt citu personu tiešo un netiešo ieguldījumu tekstā. Tāpat kā māksla netop tukšā vietā, arī kritiķis neraksta izolācijā vai no "dieva acs" pozīcijas. Pēdējos gados tendence atzīt līdzautorus un ietekmes kļūst arvien izteiktāka. Arī savos tekstos labi jūtos kopienā, tas palīdz rakstīto uztvert kā sarunu, nevis monologu.
5. Kad es rakstu, man ir nepieciešama sava istaba un kanniņa zaļās tējas.
IVARS ŠTEINBERGS, LITERATŪRAS KRITIĶIS, ZINĀTNIEKS, DZEJNIEKS
1. Mans darbs ir pārsteigt pašam sevi, pārējais ir sekundāri. Mans darbs ir pildīt pienākumu pret jūsmu, tā ir atbildība elpas aizciršanās priekšā. Mana identitāte lai ir viss, ko es izdaru. Savu vietu Latvijas mākslas kritikā uztveru tāpat kā savu vietu citur: īstenoties daudzpusīgi. Konkrētāk un mazāk poētiski: vēlos izmēģināt kritikas formas, kas ir gan jēgpilnas, gan estētiski aizraujošas un drosmīgas.
2. Tie lielākoties ir daudzi citi rakstnieki un dzejnieki, kas rakstījuši kritiku vai publicistiku. No klasikas – Oskars Vailds un citi, no mūsdienu latviešu autoriem fanoju par Andu Baklāni un citiem. Labprāt minēšu arī ārzemju rakstnieku Tedžu Koulu.
3. Ideālā recenzija ir pašpietiekams darbs, kas rada abpusēju padziļinājumu tad, kad tiek ielikts mijsakarībā ar apskatāmo fenomenu, tas ir, to var lasīt atsevišķi, bet, kad to lasa līdzās, piemēram, aprakstītajai grāmatai, jaunas dimensijas atklājas gan grāmatā, gan recenzijā. Izšķiroša ir valoda, kas rada teksta baudu.
4. Nezinu, kā lomas mainās globāli. Es ar interesi lasu diskusijas sociālajos tīklos, bet ļoti reti iesaistos. Savu sakāmo parasti cenšos izsvērt un taupīt publikācijai, ko arī uztveru par savu ieguldījumu šādās sarunās. Vienlaikus polemika Facebook un citur nenoliedzami ietekmē viedokļus un mijiedarbojas ar kritiku. To parāda lieliskā Gundegas Evelones recenzija par izstādi Pretrunu pilns zīmējums ar gaišredzības iezīmēm. Brīnišķīgās Janas Kukaines recenzijas 2023. gadā arī sabalsojas ar to, par ko ļaudis plēšas, sēžot pie datora ekrāniem. Ja laba recenzija ir viens no demokrātijas iemiesojumiem, tad recenzenta loma (gan agrāk, gan tagad) ir būt maksimāli atbildīgam par pateikto.
5. Lasīt. Šī atbilde nemainās. Rakstīšana savā ziņā ir iepriekš izlasītā pasveicināšana. Nevar rakstīt, ja nav, kam teikt: "Sveiks!"
KRISTĪNE BRIEDE, KINODOKUMENTĀLISTE, PUBLICISTE
1. Nominācija kritikā man ir pārsteigums, jo neesmu kritiķe, vēl jo mazāk zinātniece. Es esmu dokumentāliste, kaut gan kultūrai veltīto tekstu kontekstā varu saukties arī par publicisti – reizēm rakstu visai subjektīvas esejas par sev tuvām un interesējošām tēmām saistībā ar kino vai intervēju kino veidotājus. Pateicoties portāla Kino Raksti redakcijai, kas savās slejās nereti aicina izteikties arī režisorus, dramaturgus un vispār dažādu nozaru cilvēkus, vairāku gadu garumā ir izveidojies daudzveidīgs un interesants profesionālais medijs, pie kura autoriem un lasītājiem es labprāt sevi pieskaitu.
2. Tam, ka ik pa laikam rakstu par kino, ir divi galvenie iemesli. Es, protams, daudz labprātāk uzņemtu filmas pati nekā rakstītu par to, ko uzņēmuši citi, bet, tā kā pēdējā gada laikā nevienai komisijai mani kinoprojekti nav patikuši, neatliek nekas cits kā par kino domāt, skatīties un, tā sakot, reflektēt.
Otrs iemesls ir jau iepriekšminētie Kino Raksti. Portāla redakcija ir produktīva radošu, kompetentu un par savu lietu degošu cilvēku kompānija, kas, pirmkārt, pārzina laukumu un, otrkārt, rūpējas par plašu tēmu, žanru un stilu daudzveidību, spējot gan operatīvi reaģēt uz aktualitātēm, gan iedziļināties eksistenciālajā.
Sanācis tā, ka pēdējā laikā KR redakcijas pārstāvji man visai bieži lūguši kaut ko uzrakstīt. Iespējams, viņiem vajag kādu no iekšpuses, kurš zina, cik grūti ir uzņemt filmu. Pārsvarā es ienāku kadrā tad, kad dažādu iemeslu dēļ pēdējā brīdī atkritis kāds jau sarunāts autors, taču jāatzīmē, ka nu jau ir arī vairāki īpaši man pasūtīti raksti.
3. Manā gadījumā tās nav recenzijas, drīzāk esejas, kas vērstas ne tik daudz uz filmu vērtēšanu, bet gan uz konteksta iezīmēšanu un interpretāciju, kā arī nelieliem pētījumiem līdzīgi raksti, intervijas un viedokļi.
Runājot par ideālo recenziju vai kritiku, tai var būt dažādu līmeņu komunikatīva, t. sk. racionāla, attieksmi veidojoša, skaidrojoša funkcija. Kvalitatīva recenzija var būt gan akadēmiska, gan poētiski apcerīga, gan komentāra veidā, un manā skatījumā tā darbojas dažādos virzienos – sniedz atgriezenisko saiti darba autoram vai autoriem, analizējot darba vēstījumu, kontekstu, nozīmīgumu, veicot zināmu "kvalitātes kontroli".
Vēl svarīgi ir palīdzēt auditorijai noorientēties gan konkrētā darba, gan plašākā nozares izpratnē, reizēm skaidrojot, interpretējot, pasakot priekšā, proti, mudinot pievērst uzmanību vienam vai otram akcentam – kinovalodas īpatnībai, kuru mazāk sagatavots skatītājs var palaist garām, bet kuras ievērošana paplašina darba uztveres lauku.
Lasot par filmu un salīdzinot tajā pausto ar paša pieredzēto, lasītājam/filmas uztvērējam ir iespēja pilnveidot savas kinopratības prasmes. Tas man šķiet vērtīgi.
4. Ir vieglāk iegūt informāciju – noskatīties filmu, iepazīties ar kontekstu, kura ietvaros tā tapusi, atrast ziņas par autoru, pat intervēt, ja nav iespējas satikties. Tas, protams, attiecas uz digitālajā laikmetā tapušo. Ja runa ir par vēsturi, daļēji informācija tomēr jāmeklē tāpat kā agrāk – bibliotēkās.
Digitālais formāts ļauj tekstus vieglāk izplatīt, jo ieinteresētie vai nepiekrītošie lasītāji tos gan citē, gan pārsūta tālāk. Nākas rēķināties arī ar tūlītēju un nereti personīgu atbildes reakciju no sociālajiem tīkliem. Tvitera diskusijās gan cenšos nepiedalīties, jo vārds pa vārdam, un tu jau riskē kļūt par neiecietīgas vārdu apmaiņas dalībnieku. Sociālie tīkli jokus un to nianses it kā saprot, bet minimāli.
5. … zināt termiņu un saprast, vai man būtu kas sakāms par attiecīgo tēmu.
GUNDEGA EVELONE, MĀKSLINIECE, RAKSTA PAR MĀKSLU
1. Es pirmkārt un galvenokārt esmu māksliniece, un mana mākslas kritikas pieeja veidota caur šo prizmu. Es recenzēju mākslu no mākslinieka skatpunkta. Vēl mani ļoti interesē sistēmas, kā māksla vispār funkcionē, kā autors nonāk līdz mākslas darbam, kā tas top, kas notiek tālāk. Mani vada ļoti liela ziņkārība. Bieži rakstu no pirmās personas puses – kā recenzējamo mākslu piedzīvoju pati fiziski un mentāli.
2. Dzīve un notikumu pakārtošanās. Strādāju daudzās mākslu apkalpojošās jomās, un mākslas kritika ir viena no tām. Savu pieredzi citur izmantoju te.
3. Recenzijai ir labi jālasās. Tai jābūt kā pašvērtīgam tekstam, plūstošai, bez liekvārdības, uztveramai. Tai jāvēro recenzējamais gan no uzbūves iekšpuses, gan no attāluma, redzot jaunu kontekstu jau ārpus mākslas lauka. Tai ir jāizvēdina apskatāmais kā vējam, kas pūš no visiem stūriem. Un nekādas pašcenzūras.
4. Ir vieglāk atrast informāciju. Redzu kolēģus, kas turpina savas recenzijas arī komentāru sadaļā, un otrādi, bet man līdz šim tas nav bijis nepieciešams.
5. Miers un klusums. Pāris lielās tējas krūzes, pierakstu klade un sauja ar konfektēm.