Ierastā un neizbēgamā Venēcijas biennāles dienaskārtība – īsā laikā apskriet milzumu mākslas objektu un ekspozīciju – šoreiz rezultējās ar mazliet dīvainu déjà vu sajūtu, kad daudz kas šķiet redzēts jau pirms diviem gadiem. Vienlaikus teju pie visiem kūrēto ekspozīciju darbiem lasāms, ka konkrētais autors biennālē pārstāvēts pirmo reizi. Kā tas iespējams? Gribot negribot jādomā par zināma jauna starptautiska meinstrīma tapšanu, kurā prevalē koši eksotiska lietišķā māksla (izšuvumi, batika, aplikācijas utt.) ar dažādās proporcijās miksētiem folkloras tēliem, etnogrāfiskiem ornamentiem un naivās mākslas elementiem, tautas podniecības tradīciju pārfrāzējumi u. tml. tendences.
Iepriekšējā biennāle vairāk akcentēja sieviešu sniegumu un sirreālismu, taču femīnā aspekta netrūkst arī tagad, tāpat kā kvīru un autsaideru pieredzes. Var bezgalīgi diskutēt, vai skatītāju vēlmēm vai pat tiesībām uz kaut ko allaž jaunu un neredzētu dodama priekšroka salīdzinājumā ar marginalizētu mākslinieku tiesībām vismaz reizi iekļūt prestižākajos pasākumos. Daži no tiem acīmredzot šo prestižu nekādi nav zaudējuši, lai gan alternatīvu biennāļu, triennāļu un citu formātu uzplaukums jau sen nav nekāds jaunums.
Teiktais gan nenozīmē obligātu vilšanos vai garlaicību; absolūti pārsteidzošas, piemēram, ir anonīmas čīliešu grupas Arpilleristas 70.–80. gados veidotās dzīves ainas no mazītiņām tekstila lellītēm, kas piestiprinātas pie izšūtiem bērnu zīmējumu stila foniem. Līdzīga stilistika monumentālā mērogā pārvērš Centrālā paviljona fasādi raibā, ornamentālā zivju, putnu, dzīvnieku, augu un iezemiešu figūru klājumā, ko īstenojusi grupa MAHKU no Brazīlijas. Uzsvars uz Latīņameriku, un īpaši tās pirmskolumba kultūru elementiem, nepārsteidz, jo biennāles kurators ir brazīlietis, Sanpaulu Mākslas muzeja direktors Adrianu Pedrosa. Viņa veidotajai izstādei ir dots nosaukums Foreigners Everywhere/Stranieri Ovunque (Svešinieki visur).
Nosaukumā minētie "svešinieki" gan iecerēti ne tikai kā mazzināmu pirmiedzīvotāju grupu pārstāvji, bet arī diasporu mākslinieki un ikviens, kurš izkāpis ārpus normālības rāmjiem, lai kā tos arī definētu.
Globālie dienvidi
Vienlaikus apgalvot, ka biennāli pilnībā pārņēmusi kāda laikmetīga eksotiskuma konjunktūra, arī nebūtu korekti. Var pat teikt, ka tajā skatāms pārsteidzoši daudz visai tradicionālas, dažādā mērā modernisma inspirētas glezniecības un tēlniecības, kas iekļautas vairākās izglītojoši vēsturiskās sadaļās. Viena no tām ar nosaukumu Itālieši visur Arsenālā prezentē itāliešu diasporu Āfrikā, Āzijā, Latīņamerikā, arī ASV un Eiropā, sastatot gleznieciska reālisma, sezanisma, kubisma, abstrakcionisma un citas ietekmes. Vērts arī pievērst uzmanību savdabīgajiem stikla molbertiem, ko veidojusi Brazīlijā praktizējusī itāliešu arhitekte Lina Bo-Bardi.
Toties Centrālajā paviljonā Dārzos izvērsta plaša portretu ekspozīcija no t. s. globālajiem dienvidiem, kuras autoru rokrakstu neizbēgami ietekmējusi Eiropas māksla. Jamaikieša Baringtona Votsona glezna Saruna (1981) mums var atgādināt monumentālu sociālistisko reālismu, savukārt dominikānieša Žaimes Kolsona Japonesa (1926) ir cilvēka tēla abstrakcijas galējais punkts, salīdzināms arī ar kubisma un pūrisma impulsiem mūsu pašu Rīgas mākslinieku grupas sniegumā. Pazīstamākie vārdi šajā sadaļā droši vien būs ikoniskais meksikāņu mākslinieku pāris Frīda Kālo un Djego Rivera.
Abstrakcionisma faniem noderēs vēsturiskā sadaļa Abstrakcijas, kurā globālo dienvidu mākslinieki interpretē konstruktīvisma mantojumu. Kā apgalvo katalogs, te vērojama novirze no Eiropas abstrakti ģeometriskās tradīcijas ar tās horizontālēm, vertikālēm un pamatkrāsu paleti, "dodot priekšroku vairāk organiskiem līklīniju apveidiem un formām, spilgtām un dzīvīgām krāsām pārsteidzošos salikumos" (Foreigners Everywhere: Stranieri Ovunque: Short Guide, La Biennale di Venezia, 2024, p. 58). Vai tā tiešām ir, secinājumi izdarāmi pašiem.
Balvu kritēriji
Kā vienmēr, arī šogad starptautiskā žūrija piešķīrusi virkni balvu – par labāko nacionālo paviljonu Dārzos Zelta lauvu saņēma Austrālija, kuras ekspozīcija ar nosaukumu kith and kin (Radi un paziņas, mākslinieks Ārčijs Mūrs) veltīta Austrālijas pirmiedzīvotāju neapskaužamajam liktenim. Lai kāda būtu attieksme pret koloniālo mantojumu, jāatzīst, ka pats projekts ir konsekventi nostrādāts (neo)konceptuālisma paraugs, kas īstenots grafiski melnbaltā estētikā. Uz tumsā grimstošām melnas tāfeles sienām ar krītu sazīmēts grandiozs dzimtas koks, savukārt telpas vidū sakrautas ūdens un tintes baseina ieskautas ķīpas ar izmeklēšanas dokumentiem par apcietināto pirmiedzīvotāju nāves gadījumiem.
Zelta lauva par labāko dalību starptautiskajā ekspozīcijā tika Jaunzēlandes maoru sieviešu grupai Mataaho Collective, kuras telpu ietinošā instalācija no poliestera strēmelēm, atdarinot ceremoniālu, dzemdībās izmantotu paklāju, latviešu skatītājiem var asociēties ar mūsu pašu etnogrāfisko tekstilmākslu – tradicionālo dreļļu rakstu ģeometriskajiem kvadrātiņiem. Atturīgi monohromais un ģeometrizētais risinājums savā ziņā sasaucas ar Austrālijas sniegumu. Pie žūrijas atzinības ticis arī Kosovas Republikas paviljons (māksliniece Doruntina Kastrati). Tas pirmajā brīdī izskatās pēc triviālas abstraktas tēlniecības, kamēr neuzzinām, ka šīs zelta, sudraba un bronzas toņu telpiskās formas iemieso valriekstu čaulas un saldumu fabrikas strādnieču ceļu implantus, pie kuriem novedusi pārmērīga darba slodze. Šķiet, ka sociāli un politiski uzlādētus vēstījumus žūrija tomēr visaugstāk novērtējusi gana abstrahētās, modernisma pieredzei radniecīgās versijās.
Paviljonu buķete
Valstu pārstāvībai, kas daļēji pieejama Arsenālā, daļēji Dārzos un daļēji izkaisīta visā pilsētā, kā zināms, nav obligāti jāatbilst biennāles kopējai tēmai, un šīs saiknes var būt gan tieši tveramas, gan pavisam netveramas. Koloniālās pagātnes kritika un pirmiedzīvotāju tradīcijas ir diezgan izteikts vadmotīvs. Akcentus uz rasismu kā globālo dienvidu apspiešanas instrumentu Spānijas paviljonā papildina afrikāņu tradicionālās tēlniecības rimeiki Kongo mākslinieku grupas izpildījumā Nīderlandes paviljonā. Tur hibrīdi, vardarbīgi veidoli ilustrē, piemēram, vietējo sieviešu izvarošanu, ko pastrādājuši beļģu kolonisti, sacelšanās dalībnieku sodīšanu vai koloniālā kapitālisma nevienlīdzību. Savukārt rotaļīgāku indiāņu tradicionālās amatniecības versiju, kas mazliet sasaucas ar popārta kičīgo pievilcību, ASV paviljonā piedāvā Džefrijs Gibsons. Pamanīt vai nepamanīt zem tās slēptos kritiskos vēstījumus jau vairāk ir skatītāju ziņā.
Atzīmējama arī tendence veidot telpisku instalāciju, skaņu un video sintēzes projektus, kas iedarbojas uz dažādām maņām un ievelk sava veida imersīvā pasaulē ar ekoloģiskām, postkoloniālām vai citām konotācijām, kā var vērot Lielbritānijas, Francijas un citos paviljonos.
Mēs un kaimiņi
Par Latvijas paviljonu, kas šogad ir poļu kuratora Adama Budaka pārziņā un ko aizpilda Amandas Ziemeles skulpturālās, telpā izklīdušās neregulāras formas gleznas minimālisma garā, šur tur dzirdēts un lasīts pa kritiskai atziņai. To kodolu var formulēt kā neskaidrību, ko tad šīs formas īsti vēlas pateikt, kāpēc tās ir tieši tādas un tamlīdzīgi. Var piekrist, ka ekspozīcija izceļas uz citu paviljonu fona, kuros vēstījumi (bieži) ir skaidrāk formulēti, ar tiešākiem tiltiņiem uz ikdienišķu pieredzi vai vēsturiskām traumām. Arī Šekspīra tekstos pastarpināti aizgūtais moto Ak, diena, ak, nakts, tas ir tik brīnišķīgi dīvaini, un tāpēc kā svešinieks sveicini to, kaut arī sabalsojas ar biennāles pamattēmas "svešiniekiem" (Foreigners), galu galā var neko neizteikt pirmavotu nezinātājiem.
Tomēr nav gluži tā, ka skatītāji atstāti bez interpretācijas pavedieniem, ja nu tādi nav radušies spontānā uztverē. Piedāvājums ir uzlūkot glezniecību kā performatīvu aktu, kurā piedalās atdzīvojušies, kustībā esoši, telpu apgūstoši audekli. Cita lieta, ka šāds glezniecības medija pārinterpretējums var vienkārši nešķist subjektīvi pietiekami aktuāls.
Baltijas kaimiņu piedāvājums atšķiras ar sakrālās telpas apgūšanu (abos gadījumos izvēlētas baznīcas) un varbūt nedaudz konkrētākiem vēstījumiem, kas tomēr arī paliek pietiekami plaši interpretējamā līmenī. Lietuvas paviljons Svētā Antonīna baznīcas grezni piesātinātajā interjerā ir zīmīgs ar padomju posma mākslas integrāciju, kas ir pietiekami riskants gājiens. Taču tā ir iespēja parādīt nacionālās mākslas skolas nepārtrauktības līniju, ko nav iznīcinājusi padomju okupācija. Feministiskā nonkonformisma pārstāves Marijas Terēzes Rožanskaites (1933–2007) 70. gadu gleznas dod pirmo saturisko atslēgu, ka tēma ir medicīniska un ķermeniski interpretējama, tā tiecoties uzrunāt ikviena dziļākās sajūtas ar ārēji sirreālu formu kārtojumiem, ko telpā īstenojusi mākslinieku apvienība Pakui Hardware (Neringa Čerņauskaite un Ugņus Gelguda). Zem ekspozīcijas nosaukuma Iekaisums var iztēloties teju jebkādu mokošu un risinājumu gaidošu problēmu.
Atšķirīgā toņkārtā veidots Igaunijas paviljons Hora lupi (Vilka stunda) attālā Kannaredžo rajona nostūrī, pieticīgā un diezgan nolaistā Svētās Marijas Grēku nožēlnieku baznīcā, kuras mērķauditorija agrākajos gadsimtos bijušas Venēcijas prostitūtas. Telpas blīvi aizpilda Edītes Karlsones iespaidīgi monumentālā, viduslaicīgā māla un betona tēlniecība, kompozīcijā ir ietverts izmisīgs cīņas skats, sērojošas sievietes un dažādi monstrozi radījumi – nāras ar baisām zivju galvām, gozējoties līdzās bezdibenīgam caurumam grīdā (tas tur bijis jau pirms ekspozīcijas), un šaurā nišā iznirstošs divgalvains kaķis. Vilka stunda skaidrota kā tumšākais brīdis pirms rītausmas, kurā notiek būtiskas pārmaiņas, piedzimšana un nāve – neslikts raksturojums arī paš - reizējai ģeopolitiskajai situācijai.
Kara atbalsis
Vienmēr ir vērtīgi vingrināties empātijā, arī iedziļinoties globālo dienvidu traumatiskajā mantojumā. Tomēr grūti izvairīties no jautājuma, vai gadu desmitiem un pat gadsimtiem senas pārestības neaizēno tagadnes neģēlības, uz kurām skatīties īsti negribas. Eiropā jau trešo gadu notiekošais karš vismaz mūsu reģionam noteikti ir būtiskāks, un tā atbalsis, lai arī ne pārāk skaļas, vērojamas arī biennālē. Ukrainas paviljons ar nosaukumu Net Making (Tīklu siešana) atrodams Arsenālā pavisam netālu no Latvijas ekspozīcijas; tas labi sasaucas ar tekstilmākslas uzsvērumiem citviet, lai gan izšūto objektu, kara realitātes video un bēgļu stereotipu apspēles koncentrācija nelielā telpā radīja jūtamu saspiestības un vēstījumu sablīvējuma iespaidu. Tas gan precīzi atspoguļo īstenību, kurā viss ir jāspēj un jāpaspēj vienlaikus, arī uztvert un saprast.
Ar visai plašu Krievijas naudas un propagandas infiltrāciju diemžēl pazīstama Austrija, kuras paviljons tāpēc sagādā zināmu pārsteigumu. Krievu emigrantes Annas Jermolajevas video un instalācijas, piemēram, ziedu vāzēm aizpildīta telpa, kas aicina neaizmirst par "krāsainajām revolūcijām" dažādās pasaules malās – Gruzijas rožu revolūciju (2003), Kirgizstānas tulpju revolūciju (2007), Tunisijas jasmīnu revolūciju (2010) un citām –, uztveramas kā atbalsts demokrātiskām iniciatīvām un tautu izvēlēm, kuras autokrāti labprāt uzskatītu tikai par naidīgu ārvalstu centieniem. Video Gulbju ezera mēģinājums (2024) ar ukraiņu balerīnas Oksanas Serhejevas piedalīšanos savukārt prezentēts kā gatavošanās varas maiņai Krievijā, kur vadoņu nāvi savulaik "atzīmēja" ar baletu Gulbju ezers televizoru ekrānos. Var tikai vēlēties, lai šāda kopdarbība izpaustos arī reālajā dzīvē, kurā krievu opozīcija diemžēl visbiežāk nespēj pieņemt domu par savas valsts sakāvi kā impēriskuma pārformatēšanas priekšnoteikumu.
Vēl viens pārsteigums ir Polijas paviljons, kas atvēlēts ukraiņu mākslinieku grupas Open Group darbam Repeat after Me II (Atkārtojiet pēc manis II). Starp ciešajiem sabiedrotajiem Poliju un Ukrainu pēdējā laikā mēdz iznirt arī vēsturiskas domstarpības, tāpēc priecē, ka vismaz mākslas jomā īstenots šāds augstsirdīgs žests. Latvijas skatītāji šo darbu jau var būt redzējuši ukraiņu mākslas izstādē Spriedze, pretošanās, mīlestība. Īsā versija Mākslas stacijā Dubulti (2023–2024). Kara bēgļu stāsti ar aicinājumiem karaokes formātā atkārtot šāvienu, sprādzienu un citas kara skaņas liek pārdomāt absurdo vardarbības normalizāciju, par kuru bija tik ierasts domāt kā par agrākos gadsimtos atstātu fenomenu.
Šis raibais un pretrunīgais dažādu periodu un tautu mākslas forums strauji tuvojas noslēgumam, un vairākums interesentu to jau varētu būt apmeklējuši. Ja nu ne, tad vēl var pagūt, lai gan pilsēta uz ūdens šajā laikā kļūst jūtami vēsa un mitra, un var iegadīties arī regulārie acqua alta plūdi.
Venēcijas mākslas biennāle būs atvērta līdz 24. novembrim.