vajag bildi (kolāžu) 29.12 ////// Kultūras redakcijas salto mortale, mēģinot izcelt virsotnes. 2014.gads kultūrā

Kopumā gada programma atgādināja caurvēju - daudz labu mākslas darbu tika atvests uz Rīgu un aizvests atpakaļ, bet daudzo vizīšu (sākot ar Viju Celmiņu pavasarī un beidzot ar ORLAN rudenī) ietekme uz vietējo mākslas klimatu vēl tikai būs vērtējama. Visas vadošās mākslas institūcijas un kuratores nāca klajā ar saviem grand projektiem. To vidū izcēlās izstāde Vizionārās struktūras. No Johansona līdz Johansonam Nacionālajā bibliotēkā (kuratore Ieva Astahovska), kurā bija izdevies organiski sasaistīt pasaules un latviešu mākslas parādības pāri laikmetiem.Norišu blīvumā mediji sastapās ar jaunu izaicinājumu ģenerēt kompetentus viedokļus un atšķirt tos no PR materiāliem, lai atvieglotu auditorijas orientēšanos informatīvajā kņadā. Tikmēr latviešu mākslinieki darbojās pēc sava kalendāra, iezīmējot arī jaunu trendu - veidot izstādes ārpus Rīgas (Liepājā, Cēsīs, Daugavpilī, Madonā), kas neatkārto galvaspilsētā notikušās. Ievērojami individuāli sasniegumi - Artūra Virtmaņa darbs izstādē Grafika-S, Kaspara Teodora Bramberga personālizstāde, Ginta Gabrāna jaunie biomākslas projekti, Katrīnas Neiburgas kārtējā, taču atšķirīgā videoinstalācija LMC rīkotajā festivālā Survival Kit.Nepārejošas izdzīvošanas grūtības radošajos kvartālos komplektā ar kampaņveidīgām sadarbības mākslas formām sauktin sauca pēc ilgtspējīgiem risinājumiem. Apsveicami, ka beidzot, iesaistoties investoriem, no bezcerīgas neizlēmības ir izkļuvis Laikmetīgās mākslas muzeja projekts. Ēkai un kolekcijai būs nepieciešams arī teorijas pamats. Apgādā Neputns iznākusi Jāņa Taurena grāmata Konceptuālisms Latvijā/Domāšanas priekšnosacījumi par konceptuālismu Latvijā. Savukārt Mākslas akadēmijas pētnieki sākuši darbu pie Latvijas mākslas vēstures.Rīga. Arī CēsisŠis īsais tekstiņš, ko paši sev redakcijā pasūtījām, kļuva par gada grūtāko uzdevumu. Vai var salīdzināt, piemēram, līdz zosādai saviļņojošo Emīla Dārziņa Melanholisko valsi koncertā Dzimuši Rīgā ar Vidzemes jauno koncertzāli Cēsis, blīvi talantīgo operu_ Mihails un Mihails spēlē šahu _ar izdevniecības Dienas grāmata sākto vēsturisko romānu sēriju Mēs. Latvija, XX gadsimts? Pirmie izdotie romāni - Osvalda Zebra Gaiļu kalna ēnā un Paula Bankovska 18 - būtiski maina domāšanas paradigmu - tas ir svaigs un oriģināls skats uz XX gadsimta vēsturi un šodienu. Un pateikt kaut ko tiešām jaunu un savu mūsdienu pasaulē līdzinās varoņdarbam.Tomēr viens notikums man ir īpašs. Pianistes Martas Argerihas un vijolnieka Gidona Krēmera saspēle koncertā Vidzemes koncertzālē Cēsis kā lidmašīna pacēla pāri zemes dzīves sārņiem, jezgai un niekiem. Divu īstu mākslinieku, jaunības draugu, partnerība mūzikā spēlējot kā elpojot, apkampjoties abu dvēselēm, liek izvēlēties sen nelietotu vārdu - katarse.Vienīgais koncerts notika Cēsīs, pēc kura mūziķi tālāk devās koncertturnejā uz Eiropas koncertzālēm Minhenē, Barselonā, Turīnā, Milānā un Viļņā. Grūti iedomāties, cik tonakt laimīgs, un pelnīti, aizmiga Juris Žagars. Otrreiz uzgavilēju Cēsīm par sarīkoto avangarda kino klasiķa Jona Meka retrospekciju un izstādi, pašam 92 gadus vecajam poētiskajam dumpiniekam klātesot.Pa īstam atgriešanos Eiropas kultūras telpā personīgi piedzīvoju Latvijas Nacionālās bibliotēkas Ziedoņa zālē, kad kinoklasiķis režisors Vims Venderss sniedza stundu garu priekšlasījumu. Esmu pārliecināta, ka tieši tā arhitekts Gunārs Birkerts, LNB direktors Andris Vilks un Imants Ziedonis bija iedomājušies Gaismas pili darbībā, ne jau slīkstam nebeidzamos strīdos par formu.Jāatzīmē Jaunā teātra institūta darbība - tas nedarbojas spazmatiski, bet mērķtiecīgi pārvalda laikmetīgā mārketinga un producēšanas instrumentus. Programma forte forte ļāva Rīgā redzēt gan Alvja Hermaņa Eiropā iestudētās izrādes, gan ievērojamā flāmu mākslinieka Alēna Platēla, gan Rimini Protokoll darbu.Žēl, ka pasaules tūrē nevarēja doties intelektuāli un emocionāli nevainojami līdzsvarotā izstāde 1914.Paldies visiem, kas Nacionālajā teātrī uztaisīja izrādi Ezeriņš! Labi, ka mūsu kolēģis Normunds Naumanis paspēja to aprakstīt...Utopiska izvēlePilnīgi utopiska šķiet doma dāsnās Rīgas - 2014. gada Eiropas kultūras galvaspilsētas gada ražas izskaņā nosaukt dažus visspilgtākos, uzrunājošākos, vērtīgākos notikumus. Kā izvēlēties visaugstākās smailes, ja novilkt treknu strīpu šoreiz šķiet vēl neiespējamāka misija kā jelkad. Piemēram, vai mākslinieciski visaugstākā virsotne bija beidzot sagaidītais Maestro Marisa Jansona un viņa vadītā izcilā Bavārijas Radio simfoniskā orķestra vieskoncerts ar ģeniālo Šostakoviča 5.simfonijas lasījumu un neparasti niansēto skatījumu uz Dvoržāka 9.simfonijas "jauno pasauli" vai iedvesmojošā pianisma leģendas Martas Argerihas viesošanās kopā ar vijolnieku Gidonu Krēmeru un orķestri Kremerata Baltica, ko bijām privileģēti piedzīvot jaunajā Vidzemes koncertzālē Cēsis? Privileģēti arī tāpēc, ka mums kopš šā gada pavasara tagad ir jau divas jaunas reģionālās koncertzāles un Liepājā jau apjumta trešā.Un kurš tagad izšķirsies starp Ingas Kalnas soloprogrammas Bel canto meistarību un briedumu, kuru vēl šoruden apbrīnojām basbaritona Egila Siliņa solokoncertā? Vai atsevišķajiem iespaidiem atmiņā būtu jākonkurē ar latviešu mūzikas zvaigžņu summu lielkoncertā Dzimuši Rīgā un Sigvarda Kļavas un Latvijas Radio kora fundamentālo starptautisko projektu - visu Johana Sebastiāna Baha pasiju atskaņojumu, tām piepulcējot latvieša Ērika Ešenvalda šī žanra opusu?Un kad vēl mūsu atjaunotās brīvvalsts 23 gadu vēsturē vienā gadā pieredzētas divu jaunu latviešu operu - Kristapa Pētersona Mihails un Mihails spēlē šahu un Artura Maskata Valentīna - pirmizrādes? Vien jāpiebilst, ka tās vainago teju nepārskatāmu latviešu jaundarbu klājienu. Ja reiz nonācu līdz arhitektūrai, ne velti dēvētai par sastingušu mūziku, - kā svētīga zibens spēriens no skaidrām debesīm satricināja ziņa, ka privātu mecenātu "orķestris" jau uzskaņojas Laikmetīgās mākslas muzeja būvēšanai.Pozitīvais efekts un tā turpinājumsKāds bijis 2014.gads kino? Visspilgtāk atmiņā no šī gada, protams, paliks spozme - Eiropas Kinoakadēmijas balvas Rīgā. Pat ne ceremonija, bet dažnedažādas iesildošās lekcijas, meistardarbnīcas, sarunas, filmu skates un Eiropas nozīmīgāko kino spēku un leģendu klātbūtne. Kā izrādās, brauciens uz Rīgu daudziem no viņiem bija pat līdzīgs drosmes aktam - maza valstiņa tuvu neprognozējamās Krievijas robežai. Lai cik dīvaini un aprobežoti tas mums šķistu, Rīgai kā ceremonijas norises vietai bija jācīnās arī ar šādiem ģeopolitiskās uztveres paradoksiem.Viss beidzās labi - Eiropas kinoelite bija patīkamā šokā no telpu greznības, no komforta, no lieliskajām maltītēm un Rīgas ēstuvju kvalitātes. Iespējams, tieši šie vides kvalitātes signāli kādam Rietumu producentam kļūs par impulsu, lai filmētu Rīgā, sildot Latvijas ekonomiku un aktivizējot darba piedāvājumus kino profesiju pārstāvjiem. Eiropas Kinoakadēmijas (EK) balvas kļuva ne tikai par milzīgu PR kampaņu Eiropas kino, kura loģiska sastāvdaļa ir arī Latvijas kino, bet arī par iemeslu mobilizēties gan Rīgas Starptautiskā kinofestivāla, gan dažādu izglītojošu aktivitāšu radīšanai. Ja nākamgad tam visam būs turpinājums, EK pozitīvais efekts būs nostrādājis.Šis efekts būs arī tad, ja Latvijas iedzīvotāji skatīsies Latvijas filmas, turpinot jau 2014.gadā iezīmēto tendenci - Modris, Zelta zirgs, Izlaiduma gads, Džimlai rūdi rallallā! ir filmas, kuras katru kinoteātros noskatījušies 20 000-35 000 cilvēku, un tas ir laikā, kad arvien aktuālāki kļūst citi izplatīšanas kanāli - internets, TV.Attīstība turpināsies, jau nākamgad būs spēcīgas Latvijas filmas, kas uzrunās gan vietējo, gan starptautisko skatītāju. Savu Sibīrijas stāstu - filmu Melānijas hronika - pabeigs Viesturs Kairšs; pirmizrāde paredzēta Renāra Vimbas filmai_ Es esmu šeit _un multitalantīgā Dāvja Sīmaņa vēsturiski filosofiskajai drāmai Pelnu sanatorija. Gada nogalē tiks pabeigta Lailas Pakalniņas vēsturiskā drāma Ausma. Un tās ir tikai spēlfilmas. Lai pozitīvais efekts neizsīktu!Šī barjera ir tikai laiksNeapšaubāmi nozīmīgākais notikums latviešu populārajā mūzikā 2014.gadā bija 80.gadu beigās par kulta grupu kļuvušās Auroras atgriešanās uz skatuves vairāk nekā pēc 20 gadu pārtraukuma. Pērn viesojoties Latvijā, jau sen Kanādā dzīvojošais grupas līderis Ritvars Dižkačs bija pārsteigts, ka viņa dziesmas dzimtenē labi atceras un mīl, kaut pa visu šo laiku nav izdots neviens albums un ierakstītas tikai astoņas dziesmas. Atsaucoties uz Aigara Grāvera aicinājumu Aurorai uzspēlēt Jumpravas 30 gadu jubilejas koncertos, Ritvars, kurš pazīstams arī kā Jumpravas labāko dziesmu tekstu autors, piekrita, taču līdz pēdējam brīdim neviens neticēja, ka tas notiks.Beigu beigās novembrī bez diviem Jumpravas koncertiem klubā Palladium grupa Aurora nospēlēja divus izpārdotus koncertus Rokkafejnīcā un līdz bezsamaņai piebāztajā Kroga Aptieka pagrabā, visdažādāko paaudžu publikai dziedot līdzi visus vārdus tik skaļi un precīzi, ka Ritvars varēja klusēt un baudīt šos mirkļus, arī viņa balss un harisma pa šiem gadiem nekur nav zudušas. Aurora pat pieļāva iespēju, ka varētu rasties arī jaunas dziesmas, kaut Dižkačs atzīst, ka tagad ir pavisam cits cilvēks un, ikdienā dzīvojot vidē, kurā latviešu valoda apkārt neskan, dziesmu tekstus uzrakstīt vairs nebūšot tik viegli.Kāda cita tendence arī saistīta ar pagātnes mantojumu. Dažādu žanru grupas šogad iespēlēja daudzu izcilu, taču plaši neizskanējušu hitu autora Māra Šverna dziesmu kaverversijas, kas tika izdotas albumā Brāļi un māsas. Gada nogalē arī Pērkona vecās dziesmas pa savam ieskaņoja gados par grupas dalībniekiem krietni jaunāki mūziķi. Kā saka Brāļu un māsu idejas autors Edgars Šubrovskis, mums māca "reciklēt" - izmantot atkārtoti vēl nenokalpojušās agrāko laiku vērtības, nevis visu laiku piesārņot pasauli, ražojot klāt jaunas.Arī vinila popularitātes pieaugums ir jūtams - plates šogad izdevušas Rīgas modes, Indygo, Tesa, Instrumenti, Svema, Oyaarss. Tūliņ iznāks Ansambļa Manta, Konstrukcijas, NSRD plates.