Es ļoti bieži saku: ja es tagad strādātu skolā, paņemtu un izmantotu visu Latvijas skolas somas naudu, – smejas kultūrizglītības programmas Latvijas skolas soma izveidotāja un vadītāja Aija Tūna, vaicāta, kurus no piedāvātajiem pasākumiem vēlētos apmeklēt pati. Viņas saraksts ir pagarš, jo "kārdinājumu ir tik daudz!".
Kopš 2018. gada (idejas aizmetņi radušies jau trīs gadus ātrāk) programma nodrošina skolēniem valsts apmaksātu iespēju regulāri iepazīt Latvijas kultūras vērtības un laikmetīgās izpausmes. Tā ir kompleksa, starpdisciplināra kultūrizglītības programma, kas katru mācību semestri aptver vairāk nekā 230 000 Latvijas bērnu un jauniešu un sniedz viņiem iespēju sastapt kultūru. Programma sāka darbību 2018./2019. mācību gadā Latvijas valsts simtgades programmas ietvaros un kopš 2022. gada tiek administrēta Latvijas Nacionālajā kultūras centrā. To kūrē un apsaimnieko tikai četru cilvēku idejas aizrautu profesionāļu komanda!
Viens no lielākajiem ieguvumiem ir mazinātais sociālās atstumtības risks. "Atšķirībā no daudzām valstīm, kurās ir līdzīgas programmas, mums tas ir regulārs process. Esam izveidojuši sistēmu, kas aptver visus bērnus. Mēs mazinām sociālās atstumtības riskus. Uz izrādi iet gan tas bērns, kuru vecāki būtu aizveduši jebkurā gadījumā, gan tas, kurš tur nekādi nebūtu nokļuvis. Abiem ir kas sakāms, un mēs vēl nezinām, no kura dzīvē kas izveidosies," uzsver Aija Tūna.
Šogad VKKF mērķprogrammā Programmas Latvijas skolas soma satura radīšana piešķīrums ir par 20 000 eiro mazāks – 80 000 eiro. "Labi, ka ir," Aija Tūna nezūdās un gaida saturīgus, daudzveidīgus pieteikumus jaunajā Latvijas skolas somas satura papildinājuma konkursā. Šoreiz īpaši gaidīti ir pieteikumi, kas attiecas uz arhitektūru, dizainu, deju un cirku.
Latvijas skolas somas programmai mākslinieku vidū piecu gadu laikā ir radušies savi domubiedri un idejas vēstneši. Viena no tādām māksliniecēm ir bērnu grāmatu rakstniece Luīze Pastore, kura piecu gadu jubilejas konferencē teica, ka ar šo programmu ieguvusi mūžīgo jaunību, jo bērni parasti rakstnieku iztēlojas kā mirušu autoru. It kā smieklīgi, bet liek arī aizdomāties, cik bieži skolēni redz dzīvu rakstnieku?
Izejot cauri visam, ko Latvijas skolas soma ir piedāvājusi, pārņem nedaudz eksaltēts izbrīns – kā tas iespējams, ka programmai ir tikai pieci gadi un tā agrāk nepastāvēja? Kāds bija pats sākums?
Jā, man daudzi cilvēki ir teikuši – kā mēs agrāk dzīvojām? Klucīši jau bija izkaisīti visur kur, bet tie nekad nebija salikti kopā vienā mozaīkā vai tornī, vai kādā citādā holistiskā būvējumā. Vienmēr ir divas puses – bērns ir ģimenē, un bērns ir skolā. Parasti runājam par kultūras pasākumiem ģimenēm ar bērniem. Ja ģimene veda, tad veda, ja neveda – tas gāja garām, un maciņa turētāji bija vecāki, kam bija ko ielikt maciņā un kas paši saprata, ka tas ir svarīgi. Ir cilvēki, kas no padomju laikiem atceras, ka uz skolām brauca mākslinieki. Dažiem ir ļoti labas atmiņas, un viens otrs mākslinieks pats ir aizgājis šo ceļu, iedvesmojies no tā laika pieredzes. Tad mums sāka nākt uz skolu 90. gadu bērni, kuriem kultūra bija gājusi garām, jo tajā laikā bija citas prioritātes un viņu vecākiem pēdējais, kas bija prātā, bija doties uz kaut kādām izstādēm, koncertiem vai izrādēm.
Bet vienlaikus kultūra ir visur apkārt. Man likās ļoti paradoksāli, ka politikas un arī sadzīviskā līmenī mēs vienmēr runājām – Latvija ir kultūras zeme –, bet pieejamība palika citā realitātē. Tie, kas ir iesaistīti, – tie zina, bauda un novērtē. Braukājot pa Facebook, uzdūros diskusijai, kurā bija runāts par izstādēm. Ļoti sakarīgi un jauki cilvēki rakstīja – kas to novērtē, tas novērtē, bet masu skatītājam tas viss ir vienalga. Un tad es domāju – kas tā ir par augstprātību, ka mēs dalām cilvēkus masu skatītājos un izredzētajos? Bieži vien kultūras raidījumi un mediji runā ar zinošu partneri – lasītāju, klausītāju – un par masām īpaši neraizējas. Tām ir popkultūra.
Taču no tiem pašiem 90. gadiem Latvijā nāca iekšā dažādi pedagoģiskie jauninājumi. Maz ir runāts un rakstīts, ka tas notika ne tikai tāpēc, ka mums mainījās iekārta un sistēma, un veids, kā mēs raugāmies uz pasauli, bet arī tāpēc, ka visā Rietumu pasaulē šajā laikā sāka mainīties priekšstati par pedagoģiju. Savā ziņā atgriežoties pie Ļeva Vigotska un veseluma pieejas, bet savā ziņā saprotot, ka dzīve un pasaule ir mainījusies. Mums tas nāca reizē. Bija jauna pieeja lasītmācīšanai, bija jauna pieeja mākslas iepazīšanai, sākot jau no pirmsskolas. Tad parādījās dažādi integrācijas projekti. Praktiķi izdomāja, ka labāk integrējamos ir aizvest uz muzeju vai izrādi, nevis lasīt viņiem trīs lekcijas. Vēl viens klucītis bija radošās darbības nedēļa Radi!, kas Latvijā tika veidota ar skolu iesaisti. Tās ietvaros iepazinos ar Polu Kolardu no Creative Partnerships. Mēs ar Polu izstrādājām piedāvājumu Latvijai, kā mākslas viesošanos skolā varētu ieviest pie mums. Mainījās ministri un valdības, mūsu piedāvājums palika mapītē, bet labas lietas neiznīkst. Liels paldies ir jāsaka bijušajai kultūras ministrei Dacei Melbārdei, kura Latvijas simtgades programmas ietvaros rosināja salikt kopā visas vajadzības un iestrādes, nevis veidot svētku pasākumus, kam ir skaists, īss un zūdošs mūžs. Es tikko ar sāpošu sirdi biju beigusi glābt Latvijas mazās skolas. Diemžēl līdz galam tas neizdevās. Mani uzrunāja, vai es būtu ieinteresēta veidot šādu programmu. Uz augšu palēkdamās, teicu – jā.
Latvijas skolas somai liels ietekmes avots bija radniecīga programma Norvēģijā?
Tad, kad nolēmām veidot šādu programmu, sākām skatīties pasaulē un, protams, norvēģus pamanījām pirmos. Sazinājāmies, aizbraucām uz Norvēģiju paskatīties. Iedvesmojāmies, mācījāmies, bet dažādu iemeslu pēc taisījām pa savam. Rezultātā mūsu programma izmaksu ziņā ir efektīvāka, demokrātiskāka, un tas vienmēr nes līdzi problēmas. Mēs nenosakām, kas kurai skolai ir jāskatās vai jāklausās, dodam brīvību. Lai izvēles brīvība būtu jēgpilna un kvalitatīva,mums ir jāstrādā gan ar pedagogiem, gan ar kultūras profesionāļiem, jo priekšstats par to, kas bērnu auditorijai varētu būt vajadzīgs, ir ļoti neviennozīmīgs. Arī skolotāji ir ļoti dažādi. Tā ir liela sadarbība.
Kā notiek Latvijas skolas somas piedāvājuma atlase? Vai jūs kaut ko iesakāt, rekomendējat vai izvēli nosaka konkrēto skolotāju personība, izpratne un gaume? Interesanti, ka paši skolēni bieži vien izceļ dizaina jomā iegūtos iespaidus, kas ierasti nebūt nav tā populārākā mākslas joma.
Jā, dizains ir viena no jomām, kas leksikā un izpratnē ir nākusi klāt. Kad pašā sākumā jauniešiem vaicājām, uz kādām kultūras norisēm jūs pēdējā laikā esat bijuši, teica – uz izstādi, muzeju, koncertu. Bet kino tur nebija. Prasīju: bet vai tad filmas jūs neskatāties? Viņi brīnījās: vai tad tā ir kultūra? Tas bija pirms septiņiem astoņiem gadiem.Tāpēc, ka kino ir visapkārt. Un ielu māksla ir visapkārt, vizuālā māksla ir visapkārt, un mūzika skan visapkārt. Skolēnu izpratnē – kultūra ir tā augstā, kas uz mums neattiecas.
Tāpēc Latvijas skolas somas mājaslapai par moto esat izvēlējušies Latvijas Kultūras akadēmijas rektores Rūtas Muktupāvelas citātu? "(..) tādi cilvēki, kas nelieto kultūru un mākslu, nepastāv vispār. Tā vienkārši veidotas mūsu smadzenes – bez mākslas un kultūras cilvēks principiāli nevar eksistēt. Tas, ka cilvēks reizēm nepamana to, ka kultūra ir visapkārt, ir cits jautājums. Mēs jau arī nepamanām, ka elpojam gaisu, kamēr galvā kāds neuzliek celofāna maisiņu!"
Tieši tā. Man ir vēl viens mīļš citāts, ko mēs lietojam prezentācijās. Austriešu galerists Tadeušs Ropaks, kurš strādājis Purvīša balvas žūrijā, ir teicis: "Māksla ir nokāpusi no ziloņkaula troņa (..), kļūstot par patiesu mūsu dzīves centru. (..) māksla ir daļa no viņu augšanas procesa. No viņu dzīves." Viņš runā par to, ka jauniešiem ir jāpalīdz to saprast un apzināties. Literatūra un māksla, kas ir mums apkārt, ar mums manipulē un mūs ietekmē,vai mēs to apzināmies vai neapzināmies. Arī tas ir iemesls, kāpēc vajag pieredzēt kultūru. Mūsu uzstādījums ir – ja katrā semestrī ir jāpieredz vismaz viena kultūras norise,tas nozīmē regulāru nodarbinātību. Tas ir liels pienesums kultūras nozarei. Ir ļoti svarīgi, lai šis pienesums būtu kvalitatīvs – gan vecumposmam atbilstošs, gan lai nebūtu didaktisks vai vienkāršots. Pašā sākumā nācās nomierināt muzejus, ka nevajadzēs sacensties un konkurēt. Sākumā muzejiem bija sajūta – vai tad mēs tagad konkurēsim ar cirku vai vēl kaut ko? Bet tad sapratām, ka vietas pietiek visiem. Galvenais ir izveidot labu piedāvājumu. Katru mēnesi veidojam izlases, kurās ieliekam jaunumus un to, kam ir liela atsaucība. Daudzi skolotāji atzīst, ka tieši šīs izlases viņiem palīdz orientēties lielajā piedāvājuma klāstā. Mēs būtu laimīgi, ja skolotāji aktīvāk iesūtītu atgriezenisko saiti un ieteiktu notikumus kolēģiem. Programmā Latvijas skolas soma izveidojām Facebook slēgto grupu skolotājiem un programmas koordinatoriem, bet tā ir diezgan mirusi grupa (smejas). Tāpēc, ka latviešu cilvēks sliktu ar savu vārdu negrib rakstīt. Bet ko par to labo rakstīt? Nu, tas taču bija labi, un ejam uz priekšu. Veidojam tematiskās izlases, jo sapratām, ka ir pīķa momenti – vai nu valsts svētku nedēļa rudenī,vai barikāžu laiks, vai ap 4. maiju,vai gadskārtu ieražu cikli. Cenšamies tematiski pielāgoties. Vēl ir tematiska izlase, kā runāt par sarežģītiem jautājumiem, – to mēs izveidojām tūlīt pēc Krievijas iebrukuma Ukrainā.Tad Izglītības ministrija pavaicāja, vai mēs varētu kaut kā palīdzēt mazākumtautību bērniem un arī bēgļu bērniem, izveidojām izlasi, kur valoda ir vienkāršāka vai pakārtotāka. Arī šajā ziņā kultūra ir tik ļoti laba – mēs aizejam uz izstādi,klausāmies mūziku, vērojam arhitektūru. Primāri pieredze nav lingvistiska, un tad mēs pamazām mācāmies, kā to var izteikt vārdos – savā valodā un latviešu valodā. No sākuma vienkāršāk, pēc tam – izsmalcinātāk. Galvenais – ir jābūt interesei.
Runājot par izvēli, vienmēr akcentējam, ka kultūra ir daļa no mācību un audzināšanas darba. Nav noslēpums, ka esam apsēsti ar dabas zinātnēm, tehnoloģijām un STEM. Vecāki grib, lai bērniem viss būtu kārtībā, tāpēc viņi saka – kāpēc nenotika matemātika, bet bērni bija uz kaut kādu muzeju?! Tad mēs paskaidrojam, ka muzejā var ļoti, ļoti daudz iemācīties. Muzejā, koncertā vai Nacionālā teātra aizkulisēs gūtā pieredze var noderēt ne tikai literatūras, vēstures, sociālo zinību, bet arī tehnoloģijas, fizikas un vēl, un vēl dažādās mācību stundās.
Šķiet, par maz tiek runāts par to, ka saskare ar mākslu un kultūru ir vajadzīga ne tikai potenciālajiem māksliniekiem, bet arī ikvienam harmoniski attīstītam cilvēkam, lai pilnveidotu viņa intelektuālo un radošo potenciālu, arī eksakto profesiju pārstāvjiem. Ir pat zinātniski pētījumi, kā pirkstu motorika, spēlējot klavieres, iedarbojas uz cilvēka intelektu un matemātisko domāšanu.
Tieši tā. Pasaule ir veselumā. Mēs paši savulaik to esam sadalījuši kastītēs un tagad brīnāmies, kāpēc tas nedarbojas. To, cik Latvijas skolas soma ir vērtīgs resurss, mums palīdzēja atklāt kovids. Sākām veidot arī digitālās norises. Izrādījās, ka arī pedagogiem ir ļoti ērti, ja var noskatīties kādu izrādi vai koncertu vai paviesoties muzejā, noskatoties ierakstu. Kovida laikā bieži vien mūsu norises skatījās visa ģimene. Kāds vidusskolas vecuma puisis atgriezeniskajā saitē rakstīja: "Gribēju tikai uzklikšķināt uz saites, lai varētu pateikt skolotājai, ka skatījos, bet attapos pēc vairākām stundām, un izrāde bija brīnišķīga." Sākām uzstāt, ka šis mūsdienīgais mācību resurss ir jānostiprina Izglītības likumā. Šajā rudenī tas notika. Tas ir kā alpīnistiem klintī iecirsts āķis. Tas ir vēl viens drošs moments, kas liek domāt, ka programma ir uz palikšanu. Mēs esam atklausījušies zvanus – vai vēl turpināsies tas projekts? Kad beigsies? Līdz kuram būs? Cilvēki ir sabojāti ar projektu domāšanu. Projektu tu pavadi ar prieku vai gariem zobiem, bet tad tas beidzas, nodod atskaiti, un miers. Latvijas skolas somas programma ir uz palikšanu. Beigu datuma nav. Tev nav jāuztraucas, ka šodien netiki ar bērniem uz baletu. Tu varēsi braukt nākamajā gadā, tikai ieplāno. Gluži tāpat kā mēs darām ģimenē un personīgajā dzīvē.
Cilvēkiem acīmredzot ir grūti noticēt, ka regulāra mākslas pieejamība skolēniem varētu būt kultūrpolitikas stūrakmens, fundaments, nevis pārejošs projekts vai akcija, jo nav šādu tradīciju.
Tieši tāpat kā visi ir iemācījušies dziesmiņu par STEM, un to ir ļoti ērti dziedāt, esam priecīgi, ka kultūrpolitikas jomā mūs pamana aizvien vairāk.To apliecina arī fakts, ka šogad programmas finansējums palielināts gandrīz par 40 procentiem. Mēs joprojām uzprasāmies uz diskusiju par kultūrizglītības jēdziena lietošanu. Mūsu pārliecība ir, ka kultūrizglītība ietver arī to, ko dara Latvijas skolas soma. Līdzīgi kā sportā, kur visi "nogaršo" pašu pamatu un tad saprot, kurš grib un var iet tālāk. Kultūrā tas pats – kurš ies tālāk profesionālajā jomā, bet kurš vienmēr paliks mākslas draugs un to izmantos priekam, atslodzei, pārdomām. Esam daudz ar cilvēkiem runājuši par to, ka kultūra var būt priekam, bet ne tikai. Kultūra ir arī tam, lai runātu par jautājumiem, kas man kā cilvēkam ir svarīgi, kas mums kā sabiedrībai ir svarīgi. Mums ir brīnišķīgas izrādes par valstiskiem jautājumiem, kuras ar milzīgu prieku izmanto vēstures un sociālo zinību skolotāji.
Cik lielā mērā Latvijas skolas somas piecu gadu pastāvēšanas laikā ir izdevies kliedēt aizspriedumus un priekšstatu, ka ir kaut kāda īpaša bērniem domāta māksla – krāsaina, jautra un pamācoša.
Mēs uzsveram, ka ir kultūras norises, bet tikpat svarīgi, kas notiek pirms un pēc tam. Ļoti daudzi vecāki, man šķiet, neapzinās, ka gājiens uz kultūras pasākumu ir tik vērts, cik tu pēc tam uzzini, ko bērns domā un ko viņš ir sapratis. Arī savus bērnus maziņus vedu uz dažādām kultūras norisēm. Ja teātrī pirmajā gājienā viņi pamanīs samta aizkarus un lustru, arī jau būs labi. Ar katru reizi ievēros kaut ko vairāk un vairāk. Ir cilvēki, kuri ir iemācījušies lietot šo ļoti nozīmīgo resursu. Ir arī tādi, kas laikam gaida "projekta" beigas. Nesagaidīs! (Smejas.) Kāpēc? Droši vien tāpēc, ka pašiem nav pozitīvas pieredzes. Mēs nupat trīs dienas sēdējām pie rekomendācijām Valsts kultūrkapitāla fonda konkursa projektu pieteikumiem. Mums ir jāraksta vienkāršas un it kā primitīvas lietas: nerīkojiet sacensības, neatprasiet skolēniem iepriekšējās zināšanas, ļaujiet baudīt kultūras notikumu. Kad esi dialogā ar sevi un apkārtējo vidi, notiek visīstākā mācīšanās. Kultūras institūcijas ir tik brīnišķīga vide, kur tam notikt.
Kad viens no maniem dēliem gāja 1. klasē, palīdzēju bērnus vest uz izstādi. Tur bija instalācijas – zvejnieka tīkls, smiltis, bundžas un zivs asaka. Kā atkritumi. Viņiem klasē bija jauka meitenīte, un viņa izsaucās – kāds zivi apēdis! Skolotāja šausmās, kas tā par atbildi?! Bet tas ir tas, ko meitene bija ieraudzījusi,un to nedrīkst noliegt. Jā, tā varētu būt, bet kā vēl varētu būt? Un te ir tā mācīšanās, un tad aizejam līdz ekoloģijai un cilvēku attieksmei un uzvedībai. Svarīgi ir bērnus neatbaidīt. Jebkurā vecumā pēc tāda gājiena vai nu tu gribēsi iet vēlreiz un teiksi draugiem – tur bija baigi forši, varbūt neejam nīkt lielveikalā, bet ieejam muzejā –, vai vairāk negribēsi to piedzīvot. Tiesa gan, lielveikalu darbalaiks ir draudzīgāks nekā muzeju darbalaiks. Man prieks, ka aizvien vairāk kultūras norišu ir tur, kur ir cilvēks, – arī lielveikalos. Par to nevajadzētu raukt degunu un smīkņāt. Ja mums ir svarīgi, lai cilvēks sastaptos ar mākslu, tad māksla var būt visur.
Latvijas skolas somas piecu gadu jubilejas konferencē pagājušā gada rudenī kinoteātrī Splendid Palace Latvijas Kultūras akadēmijas prorektore zinātniskajā darbā un Kultūras un mākslu institūta vadītāja Anda Laķe, analizējot skolēnu vērtējumu par programmā iegūto pieredzi, izteica interesantu vērojumu. Daudzi bija atzinuši, ka Latvijas skolas somas piedāvājums ir veicinājis emocionālo labsajūtu un palīdzējis uzturēt mentālo veselību. Tā sākotnēji nav bijusi programmas primārā iecere, bet šobrīd,dažādu turbulenču pilnā laikā,spēcīgi darbojas tieši šis aspekts. Kā jūs to izjūtat, kontaktējoties ar skolēniem?
Mēs ļoti, ļoti priecājamies par šīm atbildēm. Taču tas ir arī liels "fui" mūsu sabiedrībai – esam Eiropas čempioni mobingā un citās psiholoģiskajās problēmās. Programmas tapšanas laikā ļoti daudz lasīju teorētiskos pētījumus par citu valstu pieredzi. Tur bija doma, ka kultūra un māksla gan emocionālajai un fiziskajai veselībai, gan sabiedrības saliedētībai ir ļoti nozīmīga. Tobrīd skatījos uz to kā uz lielu nākotnes uzdevumu, ko mēs pakāpeniski īstenosim arī savā programmā. Un tad dzīve visu nolika savā vietā, nāca kovids, un tieši emocionālā labsajūta bija ļoti, ļoti svarīgs aspekts. Tas ir arī jautājums par attiecībām izglītības iestādēs. Gribu pieminēt režisora Jāņa Znotiņa izrādi Klusētāji, kas ir unikāla formas ziņā. Tā notiek trīs mācību klasēs vienlaikus. Izrāde runā tieši par skolēnu attiecībām un skolotāju lomu. Tik daudzi jaunieši ir teikuši – sapratu, ka es arī esmu tāds klusētājs. Mums nav jārīko klases sapulce, kurā izskatīsim šo un šo jautājumu. Mēs runājam par izrādi, bet domājam par sevi. Pēdējā laikā interesanti ir strādājis Veidenbauma muzejs. Tikai lai tas neaiziet pārāk tālu prom no kultūras. Ja tā padomājam,sava laika razbainieks Veidenbaums ar visiem saviem tumšajiem brīžiem – cik tuvs un saprotams viņš var būt mūsdienu jauniešiem. Tad arī viņa dzeja iegūst pilnīgi citu nozīmi. Ojāra Vācieša dzeja savukārt var uzrunāt tos, kam mostas jūtas. Vidusskolā ir jāmācās Merķeļa Latvieši. Nav pārāk iedvesmojoši ķerties pie teksta, bet Nacionālajā teātrī ir ļoti kontroversiāla izrāde, kas, šķiet, joprojām ir pieejama ierakstā. Ja saliek šos gabaliņus kopā, sanāk dziļāka, jēgpilnāka, paliekošāka mācīšanās. Tas ir jautājums par dažādu kultūras formu savienošanu. Māra Bērziņa Svina garša. Ir gan grāmata, gan izrāde. Pamazām mēs mudinām skolotājus saskatīt daudzslāņainību. Mums ir tādi pasākumi, pēc kuriem bērni raksta – beidzot sapratu, ko mums vēsturē mācīja.
Latvijas skolas soma aktualizē jautājumu, kādi ir pašu skolotāju kultūras patēriņa paradumi. Ja viņi skolas laikā ir piedzīvojuši saskari ar didaktisku un liekulīgi optimistisku mākslas pieredzi, pastāv iespēja, ka viņi neizvēlēsies ar savu klasi pārrunāt sarežģītas, sāpīgas tēmas kādā laikmetīgās mākslas darbā, ko līdzās klasikai arī piedāvā Latvijas skolas soma. Cik jūsu skatījumā liela nozīme ir skolotāju personībai?
Skolotāji kādreiz neizvēlas to vai citu kultūras norisi, viņi saka – es nevaru zināt, vai tas būs bērniem piemērots. Ir recenzijas, dažādi veidi, kā uzzināt. Var arī sazināties ar pašiem rīkotājiem, māksliniekiem. Bet, ja tu ej pirmo reizi skatīties izrādi kopā ar saviem skolēniem, tad priecājies par šo iespēju, mācies un vēro. Pēc tam kad jūs sarunāsities, viņi teiks, ko viņi ir saskatījuši, un tu teiksi, ko tu esi saskatījis. Un tas var nebūt viens un tas pats, bet tas nebūs pareizais un nepareizais. Trakākais ir pareizās atbildes meklēšana, un ar pareizajām atbildēm mūsdienu pasaulē ir ļoti, ļoti grūti.
Nesenajā starptautiskajā teātra festivālā Homo Novus bija izveidota jauno kuratoru programma, kurā latviešu un norvēģu pusaudži paši radīja savu saturu. Lai cik pieaugušie būtu ieinteresēti un empātiski, viņi tomēr piedāvā to, kas pašiem šķiet labs un vērtīgs. Mēs, iespējams, nemaz nevaram iedomāties, kur pusaudži paši saskata mākslu. Cik liela iespēja skolēniem ir piedalīties Latvijas skolas somas notikumos un pašiem atrast notikumus?
Ļoti labs jautājums. Mēs par to domājam un drusciņ kustamies uz priekšu. Mums vienmēr darāmo darbu saraksti ir garāki par diennakts stundām. Viena lieta, ar ko varētu sākt,ir tā, ka skolēni varētu kļūt mazliet aktīvāki, uzņemot māksliniekus skolā. To mēs mazliet nošpikojām no Norvēģijas. Viņi sagatavo afišu, izplata informāciju, sagatavo pārģērbšanās telpu, kur māksliniekiem var pasniegt ūdeni vai kafiju. Skolēni var palīdzēt iekārtot norises vietu. Viņi ir galvenie uzņemošie saimnieki. Man ļoti patika, ko redzēju, vienreiz viesojoties Norvēģijā, – publikas priekšā iznāca maza meitenīte un teica: "Labdien! Šodien pie mums viesojas tādi un tādi mākslinieki, un lai mums visiem jauka skatīšanās!" Te atkal mēs nonākam pie pudeles šaurā kakla – skolotāja. Varētu būt tā, ka nevis skolotājs pats vakarā un naktī sēž un sērfo internetā, kas vēl ir iespējams vai ko par to raksta, bet tas būtu pilnīgi leģitīms uzdevums skolēniem informācijas atrašanai, apstrādei, kritiskajai domāšanai. Augstākā pilotāža būtu, ja pusaudžiem, jauniešiem pašiem ļautu veidot kultūras objektu sarakstus, kur doties, bet tad ir svarīgi, lai tā nebūtu spēlēšanās un iecere noteikti īstenotos. Arī norvēģi atzīst, ka visgrūtāk iet ar skolotājiem. Nevis tāpēc, ka viņi būtu kaitnieki vai gribētu sliktu, bet tāpēc, ka viņi ir ļoti apzinīgi un viņiem ir grūti atvērties.