Dziesma ir tā, kas mūsos izpaužas kā augsta līmeņa spēks, – noteiktā balsī pa telefonu no Mičiganas pilsētas Kalamazū ASV savu nelokāmo pārliecību atkārto latviešu koru kultūras leģenda, ilggadējais un neticami enerģiskais diriģents, kultūras darbinieks, pedagogs un publicists Roberts Zuika. Šā gada 20. janvārī viņš nosvinēja apaļu simts gadu jubileju, un joprojām arī tik cienījamā vecumā viņa darbīgums nav apturams. Roberts Zuika ir nelokāms Latvijas patriots, to viņš pierādījis visā savā karavīra, mūziķa, skolotāja un latviskas ģimenes tēva mūžā, kura lielākā daļa ritējusi svešumā – Vācijā, Anglijā un ASV. Roberts Zuika ir bijis virsdiriģents Dziesmu svētkos Toronto, Klīvlendā, Bostonā, Čikāgā, Eiropas Dziesmu svētkos Hannoverē un Londonā, 32. kultūras dienās Austrālijā. Kopš 1990. gada viņš bijis klāt un diriģējis arī visos Dziesmu svētkos Rīgā. Jau pirms laba laika meistars ir nopircis aviobiļeti, lai dotos uz šīs vasaras Dziesmu svētkiem Rīgā. Viņš būs šo svētku īpašais goda virsdiriģents un, jautāts, vai vēlas vadīt kopkora skanējumu, saka: "Nu kāpēc ne?"
Gatavojoties svētkiem, diriģents uztur možu garu un fizisko formu. Ik dienas viņš raitā solī nostaigā vismaz 1000 soļu plašu loku kādreiz paša rokām uzceltās ģimenes mājiņas apkārtnē. "Ja jūtos labi, eju vēl vienu apli. Ja ne, eju mājās," viņš nosaka. Viņš vēlas satikt savus draugus un domubiedrus, Latvijas diriģentus un mūzikas skolotājus, gan arī pārliecināties, ka nes augļus viņa iesakņotie darbi un nodomi, piemēram, skolās sāktā tautasdziesmu mācīšanas un dziedāšanas sacensību kustība Lakstīgala. Bērniem un jauniešiem paredzēto latviešu tautasdziesmu krājumu Lakstīgala, kura 120 melodiju vidū ir arī Latvijas himna, viņš tagad vēlas izdot no jauna praktiskai lietošanai ērtākā grāmatiņā. Dzimtās Latvijas apciemojums viņam ir būtisks arī tāpēc, lai atvestu uz dzimteni savas uzticamās mūža dzīvesbiedres un abu dēlu mātes Austriņas pelnus.
Karot vai dziedāt?
Pēc Rīgas Skolotāju institūta beigšanas Roberts Zuika tikai nedaudz paguva pastrādāt Kokmuižas pagasta skolā un koris tu vidū nolūkot savu mūža līdzgaitnieci Austru, kad viņš tika iesaukts Latvijas armijā. 1943. gadā kopā ar brāli Kārli – vēlāk mācītāju Vācijā – viņš nonāca Latviešu leģiona 15. divīzijā un tieši tur, frontē, 1944. gada septembrī Dundagā izveidoja savu slaveno vīru kori, kurā sapulcēja vairāk nekā 80 dziedātāju. "Mani iesauca kā virsnieku, bet es vairāk domāju, kā attīstīt karavīru kultūras dzīvi," atceras R. Zuika. Viņš drīz vien pārliecinājās, ka karavīri rāvās dziedāt, nevis šaut vai rakt ierakumus.
Koris turpināja darbu arī tad, kad pēc kapitulācijas Rietumu sabiedrotajiem Šverīnē 1945. gada 2. maijā Zuika ar karavīriem nonāca Putlosas gūstekņu nometnē Vācijā. Tur viņš ar dziesmu stājās pretī badam un bezcerībai. "Dziesma ir tā, kas mūs ir saglabājusi un uzturējusi kopā," diriģents stāsta, atceroties, ka dziesma bija zāles pret izmisumu vairāk nekā desmit tūkstošiem izvārdzināto latviešu karavīru. Zuika uzskatīja, ka arī gūstekņu statusā viņa – virsnieka – uzdevums ir panākt, lai karavīri nezaudētu morālo stāju, nebūtu garīgi uzvarēti. Lai jaunie latviešu zēni nenodzertos vai nepakārtos, bijis īpaši svarīgi dziedāt un uzstāties, kur vien iespējams. Koncerti notika pat klajā laukā. Reiz, skanīgi dziedot Pie Baltijas jūras, vīri sacentušies ar vācu vienībām un izcīnījuši pirmo godalgu. Zuika rosīgi organizēja kultūras dzīvi arī tā dēvētajā dīpīšu – kara bēgļu – nometnē Lībekā, kur atradās kopā ar Latvijas profesionālās mūzikas pīlāru Jāzepu Vītolu. Dažādās nometnēs un arī vēlāk vīru koris sniedzis ap 170 koncertu, 17 pastāvēšanas gados tas kļuvis par leģendāru latviešu skaņumākslas vienību. Šodien to sauktu par zīmolu.
Kad vīri nonāca darbos Anglijā, koris no 1947. gada turpināja darbību tur, Korbi. Piecdesmitajos gados Anglijā, strādādams smagu fizisku darbu Stjuarta Loida metāllietuvē, viņš spēja savu vīru kori sagatavot uzvarai starptautiskā koru sacensībā – 1953. gadā koris guva tiem laikiem sensacionālus un vēsturiskus laurus, IV vietu starp septiņpadsmit koriem starptautiskajā konkursā Velsā. Zuikas vadītais trimdas latviešu vīru koris ir pirmais latviešu koris, kurš kļuvis par starptautisko konkursu laureātu. Tas aizskanēja līdz pat BBC radio, tur uzstājoties, Zuika un viņa dziedoņi arvien apliecināja savu pilsonisko stāju, stāstot par okupēto Latviju. Diriģentam vissvarīgākais bijis, ka pie lielās sacensību telts tolaik, kad pie mums valdīja drūmie Staļina diktatūras laiki, plīvojis arī brīvās Latvijas karogs, un kora dziedāto Jāzepa Vītola darbu žūrija atzīmējusi kā konkursā visiespaidīgāko, interesantāko nacionālo kompozīciju.
Latviskais kalums
Kopš 1961. gada dzīvodams ASV, Roberts Zuika vadīja korus, diriģēja trimdas latviešu Dziesmu svētkos, iekopa Dziesmu dienas Garezerā, mācīja jaunatnei tautasdziesmas. Viņa rūpju lokā no 1977. gada nonāca arī ikgadējā periodiskā rakstu krājuma Latvju mūzika izdošana. Apjomīgajos uz balta krītpapīra izdotajos krājumos, kas dokumentēja trimdas latviešu mūzikas vēsturi, ir arī daudz paša R. Zuikas rakstu. Šo darbu viņš turpina joprojām, uz galda līdzās jubilejas apsveikumiem jau krājas materiāli 31. sējumam.
"Roberts Zuika ir vecā kaluma kultūras cilvēks ar ļoti izteiktu latvisku nostāju. Viņš to vienmēr uzsvēris arī Jāzepa Vītola Mūzikas dienās Gaujienā, kur šovasar solījis viesoties jau desmito reizi," apbrīnodams kolēģa enerģiju, stāsta vasaras Mūzikas dienu rīkotājs, diriģēšanas vecmeistars Edgars Račevskis. "Zuika ir īsts un nelokāms Latvijas patriots. Viņš fanātiski turēja latviešus kopā. Visur – Vācijā, Anglijā, Amerikā – viņš uzturēja latviešu garu možu un dzīvotspējīgu."
Arvien citējot Ata Kronvalda rakstīto: "Man nav svētākas valodas par latviešu valodu, man nav mīļākas tautas par latviešu tautu", Roberts Zuika intervijās jau atjaunotajā neatkarīgajā Latvijā nebeidza aicināt: "Mums ir jāpasaka, ka mēs mīlam savu zemi, tautu un valodu. Kāpēc mēs baidāmies par to runāt?"
Sveicot Robertu Zuiku simtgadē un godinot Jāzepa Vītola 150 gadu jubileju, Dziesmu svētku noslēgumkoncertā Mežaparka Lielajā estrādē skanēs ļoti īpaša dziesma. Tā ir dziesma Kalējs, kuru Jāzeps Vītols komponējis pēc diriģenta Roberta Zuikas lūguma speciāli viņa slavenajam vīru korim. Šis ir komponista pēdējais opuss. Pirms tam ilgi vilcinājies ar dziesmas sacerēšanu, viņš to pabeidza un nodeva Robertam Zuikam 1948. gada 24. aprīlī tikai dažas stundas pirms savas nāves. "Es lūdzu viņam uzrakstīt korim īsu, skanīgu dziesmu, ar ko sākt koncertus. Viņš teica: atnesiet tekstu!" atceras Roberts Zuika. Enerģiskais diriģents aizgādājis Vītolam daudz dzejoļu, taču īpaši acīs iekritis K. Skalbes dzejolis, no kura Zuika izvēlējies fragmentu ar brīnišķīgiem vārdiem: "Kaļu rotas līgavai, Mīļai, skaistai Latvijai." Pagājis pusgads. Lībekā bija paredzētas kultūras dienas, bet komponists, kurš tolaik jau slimoja, vilcinājies. "Savu solījumu esmu izpildījis," Vītols teicis, personiski pasniedzot diriģentam savu pēdējo dziesmu. Bijis redzams, ka, partitūru rakstot, vārdiem pietrūcis tintes – izžuvusi. Atgriezies mājās, R. Zuika steigšus izskalojis savu karavīra tintes pudelīti, lai aiznestu Vītolam. Pēc brīža pie durvīm klauvējis komponists Jānis Kalniņš. Vītols miris! Kad vairāk nekā pēc desmit gadiem Roberts Zuika ar ģimeni iemājoja ASV, Kalamazū, viņš arī tur sapulcēja apvienoto vīru kori. Godājot J. Vītola piemiņu, diriģents šim korim deva nosaukumu Kalējs. Pēc viņa neatlaidīgās iniciatīvas tika sākta arī sistemātiska J. Vītola skaņdarbu publicēšana.
"Viņā vienmēr strādā ideju atomreaktors. Zuika ir suverēns, garīgs cilvēks ar ļoti lielu iniciatīvu, kas viņā klusi nobriest un ko viņš neatlaidīgi realizē," kopdarbā pārliecinājies mūzikas vēsturnieks Arnolds Klotiņš. Roberts Zuika jau ir ceļa jūtīs un ar mūsu pielikuma starpniecību jau sūta sirsnīgu vēstījumu visiem Dziesmu un deju svētku dalībniekiem. "Dziesmu svētki ir mūsu testaments, novēlējums neskaitāmās paaudzēs mūsu tautasdziesmu garā. Mēs to nedrīkstam paturēt sev, aizmirst vai izniekot. Dziesmu spēks jānodod tālāk jaunatnei, jo vienīgi atdotais paliek. Dziesmu svētki nav tikai priecāšanās. Tie ir mūsu tautas bagātību novēlējums visaugstākajā līmenī, lai pastāvētu mūsu tauta, valoda un valsts. Lai mēs nepazaudētu sirdsapziņu un pašcieņu."