Rīta putns

Viens pats arvien tālāk aizgāja no Viena paša un Viens pats sēdēja noguris viens pats pie loga, izmisumā košļājot muti un palikušās brokastu drupačas. Tad Viens pats atvēra logu un ielaida istabā Rīta putnu. Rīta putns nolaidās viņam uz pleca un kaut ko pačukstēja Vienam pašam uz auss. Viens pats nobrīnījās un pasmaidīja. Un teica: "Jā!" Un vēlreiz teica: "Jā! Ļoti jā!" Rīta putns arī pasmaidīja un, apmetis cēlu riņķi ap Viena paša istabu, izlidoja ārā. Tas bija Viena paša noslēpums, kā izskatījās Rīta putns, un arī tas, ko Rīta putns pačukstēja Vienam pašam.Rīta putns sāka lidot tālāk no Viena paša līdz otram Vienam pašam, kas bija aizgājis gandrīz pavisam tālumā un tur, kur pavisam nekā nav un nekā nebūs. Viņš paspēja nolaisties uz pleca citam Vienam pašam, kas ir tas pats, kas sēdēja pie loga rīta agrumā.Rīta putns nopurinājās no zibenīgā lidojuma un nedaudz aizelsies priecīgi pačukstēja to pašu otram Vienam pašam. Un Viens pats no tāluma nosmējās un teica: "Jā! Ļoti jā!"Viņš noskūpstīja Rīta putnu uz vaiga un pagriezās atpakaļ. Un lieliem lidojošiem soļiem nāca pie Viena paša, kas sēdēja pie rīta loga un gaidīja Vienu pašu no tāluma, pavisam bezgalīga tāluma.Viens pats ar atvērtu sirdi gaidīja otru Vienu pašu un par pateicību Rīta putnam baroja visus putnus no paša rīta līdz vakaram. Otrs Viens pats gāja milzonīgiem soļiem un ar smaidošu sirdi skrēja pretī Vienam pašam pie loga, kur Viens pats bija jau pabarojis visus putnus pasaulē un putni vienkārši aizlidoja prom, lai paliktu vieta Vienam pašam no tāluma kopā ar Vienu pašu, kas no paša rīta sēdēja viens pats pie loga, gaidot Vienu pašu no tāluma.Vēl viens solis no sirds līdz sirdij, un viņiem būs jāsatiekas mirklī, kurā visa pasaule savienosies Rīta dziesmā ar Rīta putnu, kas viens pats bija aizlidojis līdz pašai saulei, kur gaisma ir stiprāka par skaņu un skaņa ir skaistāka par gaismu. Tur viss savienojās. Un viss kļuva skaists un bezgalīgs. Rīta putns pārvērtās par sauli. Un visu dienu līdz vakaram viņš spīdēja pie loga abiem diviem Vieniem pašiem, kas skatījās pa atvērtu logu uz pasauli un dažiem vēl neaizlidojušiem putniem.Beigās debesīs viss palika dzidrs un gaiši zils. Un nekas vairs neliecināja par tālumu, kurš bija tik tuvs un tik tāls. Viss bija skaidrs un caurspīdīgs. Un nekas vairs nevarēja pieskarties logam, pa kuru abi Vieni paši skatījās uz pasauli.Beidzot viņu skatiens bija tīrs un vienlīdzīgs. Un saprašanās bija atnākusi ar Rīta putnu un ar to, ko viņš pačukstēja abiem Vieniem pašiem uz auss. "Tas ir visiem zināms noslēpums. Un nav neviena, kas to nezinātu," tā teica putns. "Bet nevienam pašam citam to nedrīkst teikt. Tas ir katrā pašā, kas ir Viens pats un kurš satiek tādu pašu Vienu pašu, un cilvēka vārdiem nepasakāms. Var tikai atbildēt cilvēka vārdiem: Jā! Ļoti jā!"Un tajā mirklī viss būs noticis ar atnākušo gaismu un skaņu no Rīta putna.Nekad nerunā ar Rīta putnu vakarā. Vakarā viņš nav Rīta putns, bet ēna no Rīta putna, kas pamodīsies tikai no rīta.Abi Vieni paši sēdēja pie loga visā savas dzīves garumā, un katru rītu Rīta putns atlidoja pie viņiem un nosēdās starp viņiem. Un arī skatījās pa atvērto logu uz pasauli, kas bija gaiši zila un neviena skatiena neskarta. Viņiem visiem trijiem – abiem Viņiem pašiem un Rīta putnam – bija viens tīrs bezgalīgs skatiens uz pasauli. Un nekas vairs nekad nevarēju viņus izšķirt. Viņi visi bija viens un nešķirami. Neviens nezina, kas ir šis Rīta putns. Un arī Rīta putns nezina, kas viņš ir. Viņš pats tikai zina, ka katru rītu viņam jābūt pie Vieniem pašiem un jāskatās kopā uz pasauli, lai pēc tam pasaule varētu ieraudzīt viņus kā trīs Rīta putnus pie loga.Tagad viņi bija jau trīs Rīta putni, kas ir bijuši visur un kas nekur vairs negribēs lidot prom.Rīts bija tam visam klāt, klausījās un skatījās uz visu – uz Rīta putnu, uz Vienu pašu pie loga un Vienu pašu, kurš aizgāja tālumā un atnāca atpakaļ. Rītam nebija it nekā ko piebilst par to, kas bija noticis no paša rīta līdz vakaram. Viņš paskatījās uz visu, kas bija noticis, un visu, kas nebija noticis, un teica savā valodā pats sev, Rīta putnam, Vieniem pašiem un visiem citiem: "Viss ir ļoti labs! Atstājiet logu vaļā jau naktī, lai laicīgi atnāku no rīta un viss ir ļoti pamodies jau bez manis. Man atliks tikai viegli uzpūst rīta dvašu visam, kas grib atvērties līdzi rīta logam un man."Viens pats apskāvās ar Vienu pašu. Viņi nolika viens otram galvu uz pleca un elpoja rīta gaisu kā bezgalīgu dzērienu un ēdienu rīta brokastīs. Rīta putns bija katra sirdī un dziedāja visam līdzi. Rīts paklanījās Rīta putnam, un Rīta putns paklanījās Rītam. Abi sasmaidījās un katrs darīja to, kas tam jādara, jo nav nekā tāda, ko viņi nezinātu šajā pasaulē, un nav neviena tāda pasaulē, kas nezinātu, kas ir Rīta putns un Rīts. Visi ir nākuši no viņiem un aizies pie viņiem savā rītā, kad tas atnāks no tāluma, kurā vairs nebūs neviena cita kā vienīgi Rīta, Rīta putna, Viena paša un Vienu pašu.Maizes garoza iegriezās rīta mīkstumā. Sviests ieritinājās uz mēles, un siera šķēle pieskārās sviesta gludumam, lai iekostos sarkanā tomātā ar rozmarīna skaidiņām.Pasaule bija atvērusies Rītam. Divas iekostas sviestmaizes stāvēja uz šķīvja, un Rīta putns knābāja rozmarīna skaidiņas, meta tās gaisā un lika tās glīti uz baltā šķīvja maliņas kā krustdūriena rakstu vai notis savai Rīta dziesmai.Nekas neliecināja, ka nekas nebija noticis, un nekas neliecināja, ka kaut kas bija noticis. Viss bija kā parasti.Tikai Viens pats atnāca pie Viena paša un viņi beidzot bija laimīgi. Pavisam Vieni paši. "Jā! Jā ļoti!" teica viņi viens otram.