Valmieras Vasaras teātra festivāla recenzija. Reinis nav aizbraucis pēc zābakiem

citāti no Ievas Rodiņas

" izrādes problēma – skaidra, vienojoša vēstījuma trūkums." Kam gan vadītājs jāsauc par režisoru, varbūt horeogrāfu, kustību konsultantu Luga un tās risinājums kopumā ir "krietni vienkāršotāks". "trūkst plašākas garīgās vertikāles un dziļākas apjausmas par viņa kā varoņa misijas simbolisko nozīmi". Iecere taču netapa uz dullo, vai tomēr, noderēja atpazīstams nosaukums: Spēlēju, dancoju. "visspēcīgāko iespaidu atstāj “Iļģu” vibrējošā mūzika, kurai izrādē gan būtu bijis jāskan dzīvā izpildījumā, ne “plakanā” fonogrammā". Nevarēja būt citādi, jo šie Iļģi nav tie Iļģi, kas ieskaņoja. Redz, nevarēja arī dzirdēt. Un būtu labi arī neredzēt kā Reizniece plēš vijoli, nikni "spēlēdama" par sevi un tiem citiem arī.

Satori.lv Juta Ance Romberga: Guļot divu skudru pūžņu un dažādu krāsu mušmiru ielenkumā: Iestudējums atstāja tādu iespaidu, ka, šķiet, "Spēlēju, dancoju" būtu piemērots aktieru diplomdarba izrādei, jo tas sevī ietvēra gan dejotprasmi, gan dziedātprasmi, turklāt vēl bija nogurdinošs kā skatītājiem, tā aktieriem tieši ar savu rituālo dabu, kas lika atkārtoties atkal un atkal. Šis darbs visnekaunīgāk un redzamāk atsijātu tos, kas spēj izturēt skrējienu un pamanīties vēl noturēt skatītāju uzmanību, no tiem, kas "netur līdzi". Ja jau tāds iespaids radies, tad jau, šķiet, kaut kas tāds ir novērots uz spēles laukuma, un tā patiešām arī ir – Ingas Apines Lelde, Kārļa Neimaņa Tots, Ineses Pudžas vedējmāte un Zemes vēzītis, kā arī profesionālie dejotāji gan ar skanīgo balsi, gan pārliecinošajām kustībām bija tie, kas šo iestudējumu virzīja uz priekšu, taču atpaliekošo skaits bija tik liels (negribu uzskaitīt visus izrādes dalībniekus, taču to ir vismaz 12), ka trim "vilcējiem" ar dažiem palīgiem šis "vezums" izskatījās par lielu. Tāpat šādu spriedumu par iestudējumu liek izdarīt paša Raiņa teksts un pamatojums, kādēļ šajā tekstā tiek savīti "leišu, latviešu, grieķu un ēģiptiešu vārdi un tradīcijas" (citāts no festivāla programmas). Mans personīgais secinājums liek domāt, ka Raiņa mērķis šajā "velnu naktī piecos cēlienos" bijis vienkārši sakombinēt nejēdzīgā kolāžā pēc iespējas vairāk mitoloģiju un simbolu, bet to izmantojums ne mazākajā mērā neietekmē skaidri nolasāmo lugas pamatdomu. Tādēļ es arī gribu apgalvot, ka šī darba iestudējumi bez kāda konkrēta režisora mērķa kļūst par vienkāršu fizisku pārbaudi aktieriem, scenogrāfam, kostīmu māksliniekam, horeogrāfam, jo par muzikālo pavadījumu grupa "Iļģi" ir parūpējusies vismaz vēl turpmāko dažu gadu desmitu iestudējumiem. Arī šis darbs festivālā, protams, ieguva ar savu lokācijas vietu – Laidara teātri "Arēna" Valmiermuižā –, taču spēles laukuma labā pārredzamība, šķiet, neglaimoja vecākās paaudzes aktieriem (piemēram, Dacei Eversai un Inesei Ramutei), kuru vērošana atsevišķās horeogrāfiski sarežģītās ainās radīja pat fizisku diskomfortu man kā skatītājai. Taču var jau būt, ka tādā "velnu naktī piecos cēlienos" piederas gan tādi, kas izceļas ar izcilām vokālām dotībām un ritma izjūtu (te es runāju par subjektīvu iestudējuma centrālo aktrisi Inesi Pudžu), gan tādi, kas atpaliek gan ritmā, gan kustībā, gan vokālajās prasmēs. Jāatzīst gan – ja "Tālavas taurētājā" atstrādātais pedantisms šķita bezdvēselisks un garlaicīgs, tad iestudējumā "Spēlēju, dancoju" brīžam neatstrādātā horeogrāfijas izpilde un neuzticība kolēģiem un spēles laukumam bija par daudz dvēseles un nejaušības momentu. Te jādomā par skatuves "zelta likumu" – haosam ir nepieciešama daudz lielāka precizitāte un vairāk ieguldītā darba nekā sakārtotībai. Festivāla atklāšanā piedalījās ne vairāk par 30 cilvēkiem, kuriem bija tā iespēja izbaudīt ekskluzīvus cienastus no "Valmiermuižas alus" un restorāna "Rātes vārti"...

Pilnīgi piekrītu! Nu kas liedza uzaicināt kādu jauniešu deju kolektīvu, kas piepildītu šo masu kustību paģērošo horeogrāfiju? Aktieri pieslēgtos pēc vajadzības, nevis divas stundas mocītos, lēkšojot pa plašo laidaru! Ja Johansons nevar meldiņu noturēt, tad vai nu jāliek cits viņa vietā, vai, ja tik neaizvietojams, vismaz deklamē savu tekstu, bet "nedzied"... Un pieprasīt 20 un 28 eiro par Eihes radošajām spazmām... Diezgan nekaunīgi.

vienkāršākais taču būtu radīt talantīgo aktiertrupas kodola ansambli, atbrīvojoties no liekā balasta, ne tā? Un tad palūkoties, kādas virsotnes kodols radīs. Kas tās būs par veiksmēm! Vienas vienīgas Spēlmaņu nakts nominācijas, patiesībā pat nominācijas būs liekas, iztiks bez žūrijām, uzreiz balvu īpašnieki. Un nenāktu par ļaunu tieši tāpat kritikas rakstītājus sašķirot. Lai zinām, kuri ir kodols. Un tā visur, visur, visur. Lai ir tikai kodoli. Tad visur būs tikai talantīgie. No lugas lugā teātros, no lomas lomā. Ja tā padomā, kritiku varēs likvidēt kā šķiru. Jo teātros būs vienīgi talantīgie

Vai Latvijā nav to festivālu drusku tā kā par daudz... Manuprāt, ir par daudz. Būtu labi uzzināt, cik finanšu līdzekļu izkūp nepārtrauktajos festivālos. Vai tā ir sponsoru nauda, vai VKKF arī atbalsta? Cik pašvaldības naudas ieguldīts. Nekādi neiet kopā, ka pašvaldībām savus mākslas skolotājus tik grūti algot, bet festivāliem atrodas. Tāpat Rīgas svētkos un salūtos uzšāva gaisā cik? Šķiet, ka tādi finanšu līdzekļi kā kultūrai pēdējos gados, tādi citās nozarēs nav bijuši. Izskatās arī Kultūras ministre D.Melbārde ir apmierināta dzīvot vienos svētkos. Trūcīga valsts, bet tērē kā neprātīgi.

No kāda gan materiāla Krodera soliņš tiks atliets, vai Krodera istabā nevarētu kādu bēgli izmitināt?

kas balstīta uz samiernieciskumu. Maigi izsakoties...Kaut kā tā.