Raudupiete
Viena no pagājušās sezonas topa izrādēm – Elmāra Seņkova un viņa pastāvīgās radošās komandas gudra Blaumaņa noveles interpretācija. Literatūras klasiķa jubilejas gadā hrestomātiskā vērtība tiek apspēlēta no mūsdienu jauniešu – izrādē iesaistīto Valmieras skolu audzēkņu – skatpunkta, iezīmējot laikmetīgu kontekstu, bet vienlaikus ļaujot stāstam ritēt savu/Blaumaņa gaitu. Elīna Vāne Raudupietes lomā rada spēcīgu, līdz kaislību esencei koncentrētu raksturu – biedējošu, taču līdz ar piepildīto motivāciju saprotamu, ja arī ne pieņemamu. Raudupiete ir loma, kas apliecina aktrises radošo briedumu un tiks pieminēta kā viena no virsotnēm arī pēc gadiem. Reiņa Dzudzilo scenogrāfija – līdzīgi kā pirmajā Seņkova blaumaniādes darbā Indrānos Rīgas Krievu teātrī – piešķir iestudējumam vispārinājumu un traģēdijas mērogu. Jāņa Holšteina mūzika padara tumīgākas jau tā piesātinātās emocijas. Kā puišu koris satiekas ar teātra pieredzējušo aktrišu kori, tā laikmetīgi teātra risinājumi izrādē sastopas ar literatūras klasiku, nevienam nekļūstot par uzvarētāju vai zaudētāju, bet risinot gudru dialogu.
Jūlijas jaunkundze
Režisora Vladislava Nastavševa debija Valmieras teātrī, kurā nervus kutina ne tikai Jūlijas jaunkundzes un sulaiņa Žana nežēlīgās attiecību un varas spēles, neiespējamās tuvības meklējumi un nospriegotais dzimumu cīniņš, bet visi skatuves nosacījumi. Pāri arēnas tipa spēles laukumam iekārtais dēlis zvārojas un fiziskā plāksnē prezentē spēku samēra trauslā līdzsvara konceptu – arī skatītājiem emocionāla līdzpārdzīvojuma vietā stājas reālas bažas par savu un aktieru drošību. Ja šis svārsts vai nevainības zaudēšanas ainā spēles laukumā šķiestie un šķaidītie ķirši būtu tikai simboli, tos varētu apsūdzēt banalitātē, taču būtiskākais ir nevis abstrakta ideja, bet fiziskā tiešamība – viss izrādē notiek šeit un tagad, aktieri ir apskatāmi tuvplānā no visām ap spēles laukumu izvietotā skatītāju loka pusēm. Aktrise Anta Aizupe (Žana līgava Kristīne) lielāko izrādes laiku pavada iekārta kā atsvars, arī fiziskā plāksnē iznesot tēla idejisko saturu. Vienlīdz psiholoģiski un fiziski smags ir arī Ineses Pudžas un Mārtiņa Meiera vairāk nekā divas stundas bez pārtraukuma ilgstošais duelis. Trīs lieliski aktierdarbi, teātra forma, kas neļauj aktieriem paslēpties aiz kulisēm un skatītājiem ērti zvilnēt krēslā, Strindberga diskutablie, bet mūžam no jauna pārinterpretējamie uzskati dzimumu jautājumos – nav brīnums, ka biļetes uz Jūlijas jaunkundzes viesizrādēm Rīgā pazūd ātri.
Makbets
Pagājušajā sezonā Nastavševs ar saviem iestudējumiem godam izkāpis no jaunā daudzsološā statusa, lai kļūtu par režisoru, kura neveiksmes ir interesantākas par viduvējības veiksmēm. Makbetu par neveiksmi gan nenosauksi, tomēr, salīdzinot ar Rīgas iestudējumiem Tumšās alejas un Vecene, Valmierā tapusī Šekspīra traģēdijas interpretācija ir krietni neērtāka un grūtāk sagremojama. "Skotu lugas lāstam" atbilstoša ir izrādes tapšanas vēsture – mēģinājumu gaitā aizgājuši vai palūgti aiziet vairāki "vadošie" Valmieras teātra aktieri. Toties uz skatuves upuru un Režisora lomā skatītājus provocē pats egocentriskais režisors. Pārliecinoša ir arī cauri mēģinājumu procesa krustugunīm izgājušās aktieru grupiņas organiskā vienotība. Burtiskā un pārnestā nozīmē spoži ir Monikas Pormales radītie kostīmi. Apbrīnojama – Rūdolfa Bekiča telpas izjūta, bez dekorācijām uzburot pilnestīgu tukšās skatuves kosmosu. Makbets ir Nastavševa izrāde, kurā visvairāk var saskatīt Latvijā pazīstamā Krievijas režisora Kirila Serebreņņikova ietekmes (tieši Serebreņņikova paspārnē Nastavševam tagad pavērusies karjera arī Maskavā).
Zojkina kvartira
Izrāde, kuras palikšana aiz strīpas Spēlmaņu nakts Gada izrādes nominācijā publiskajā telpā izraisījusi vislielāko šūmēšanos. Indras Rogas vērienīgais iestudējums, kurā iesaistīts teju viss Valmieras teātra aktieru kolektīvs, kam vēl piepulcināts mūziķu ansamblis, jāredz kaut vai tāpēc, lai zinātu, kurā pusē nostāties. No kritizētāju puses galvenokārt tiek pārmesta ieslīgšana didaktikā un melodramatismā, kā arī pārmērīgs un nemotivēts reliģisko motīvu izmantojums. Ne katram pa spēkam ir arī izrādes ilgums – trīsarpus stundu (tas gan tāds nieks vien būs tiem, kas pavasarī izgājuši Dailes Vējiem līdzi rūdījumu). Scenogrāfa Mārtiņa Vilkārša un kostīmu mākslinieces Annas Heinrihsones darbs ļauj izrādi salīdzināt ar brūnos toņos ieturētu patinētu XX gs. sākuma fotogrāfiju vai gleznu. Atzinības vērti ir vairāki aktierdarbi, bet ar spožu traģikomisku tēlojumu īpaši izceļas Imants Strads padomju funkcionāra Borisa Semjonoviča Zosa lomā. Izrādei vērts pievērst uzmanību arī Mihaila Bulgakova daiļrades cienītājiem, līdzīgi kā šedevros Meistars un Margarita un Suņa sirds, Zojas dzīvoklī netrūkst ne pirmo padomju gadu sadzīves paradoksalitātes atklāsmes, ne misticisma auras.
Viesizrāžu programma www.vdt.lv