Rēzeknes teātra Joriks pagaidām vienīgā šīs sezonas viesizrāde Rīgā marta sākumā pagāja praktiski bez publicitātes. Tikpat kā bez reklāmas un pavisam bez kaut minimālas programmas lapiņas pirms izrādes, tomēr Latvijas Kultūras akadēmijas teātra mājas Zirgu pasts Karamazovu zāle bija gandrīz pilna. Un pamatoti, jo režisors Mārtiņš Eihe Rēzeknē iestudējis Ingmara Bergmana pazīstamo lugu – scenāriju Rudens sonāte (1977), ļaujot aktrisei Esmeraldai Ermalei nospēlēt vienu no interesantākajām lomām viņas teātra biogrāfijā.
Sejas lūst gabalos
Tikai pirms četriem gadiem šo darbu psiholoģiskā tuvplānā jau izspēlēja Jaunā Rīgas teātra aktieri Māras Ķimeles režijā. Nenoliedzami Bergmana radītais stāsts ir universāli laikmetīgs. Pasaulslavena pianiste Šarlote dzīvi ir pavadījusi koncertturnejās un nav spējusi savienot mākslinieces aicinājumu ar ģimeni. Jaunākā meita Helēna tikusi atdota aprūpes iestādē, bet ar vecāko meitu Evu attiecības ilgstoši aprobežojušās ar pieklājīgām vēstulēm. Pēc septiņu gadu neredzēšanās mātes un meitu tikšanās izvēršas sāpīgā konfrontācijā ne tikai citai ar citu, bet arī katrai ar saviem iekšējiem dēmoniem.
Rudens sonāte ir visai raksturīgs Mārtiņa Eihes impresionistiskās režijas paraugs. Šoreiz režisors laikam bijis pilnībā atbildīgs arī par izrādes vizuālo tēlu, jo ne scenogrāfa, ne kostīmu mākslinieka vārds teātra mājaslapā nav atrodams. No sadzīves pilnībā brīva pasaule. Stacijas uzgaidāmās telpas sols spēles laukuma vidū, klavieres vienā un grima galdiņš ar spoguli otrā pusē. Daži veci čemodāni. Četri aktieri ne mirkli nenoiet no skatuves un kustas noteiktās, viņiem vien zināmas trajektorijās, mainot vietas un skatiena fokusu. Brīžam dialogi tiek runāti, skatoties uz partneri, brīžam zālē. Klātesoša kamera dažādos leņķos filmē aktieru tuvplānus un projicē tos uz skatuves melnās fona sienas, kas Karamazovu zālē ir reljefa, līdz ar to sejas it kā lūst gabalos.
Neņemos apgalvot, vai tas bija viesizrādei pielāgotas telpas defekts vai tomēr režisora iecerēts efekts. Jo vispār šī ir pasaule, kurā nekas nav tikai balts vai melns, ir vairākas patiesības, kuras deformējas, mainās, kļūst relatīvas, saduroties cita ar citu. Tādas atmiņu istabas, kas katram iesaistītajam ir atšķirīgas un savas, pat ja piedzīvotie notikumi ir vieni un tie paši.
Pusaudzisks protests
Viegli nolasāmas nozīmes veido melnbaltie sieviešu kostīmi. Mārtiņš Eihe seko tradīcijai, kas, sākot no Bergmana filmas, vizuāli rāda Šarloti kā skaistu un elegantu pilsētas sievieti, kura pamanāmi kontrastē ar ilgā lauku nošķirtībā dzīvojušo Evu. Esmeraldas Ermales Šarlote ir satriecoši pievilcīga un izsmalcināta parādība, kura bezgala patīk siltajām skatuves gaismām. Sievišķīgā trikotāžas kleita īpaši izceļ aktrises slaido augumu un kājas. Savukārt Sandijas Dovgānes Evai melnā kleita ar balto apkaklīti šķiet vismaz izmēru par lielu un sniedzas līdz zemei, padarot jauno sievieti līdzīgu neveiklai vidusskolniecei. Ārējais kontrasts šoreiz sasaucas ar iekšējo.
Sandija Dovgāne precīzi nospēlē pamesta bērna sāpīgo aizvainojumu, kad dusmas, vientulība, ilgas pēc mīlestības ir sajaukušās neatšķetināmā mudžeklī, kad asaras smacē nost, bet lepnums neļauj atzīt savas patiesās jūtas un vainas sajūta mēģina izpirkt neesošu kaislību. Bet aktrise ir ļoti jauna, un grūti noticēt viņas varones pagātnei, kurā ir zaudēts bērns un nepiepildīta laulība. Līdz ar to Evas sacelšanās pret māti ir patiess, empātiju raisošs, bet tomēr pusaudzisks protests. Esmeraldas Ermales Šarlotē ir daudz vairāk krāsu. Jūtīga māksliniece, kura nav spējusi būt tāda, kādu citi viņu gribējuši redzēt. Māte, kura tikai tagad ieraudzījusi savus bērnus tādus, kā tie ir patiesībā. Sieviete, kura, baidīdamās no vientulības, pieļāvusi kompromisus ar sirdsapziņu. Aktrises skatuviskā pievilcība un intensīvā iekšējā dzīve Rīgas viesizrādē kopumā ļāva uztvert Šarloti kā dziļu un sarežģītu personību, kuras domu un sajūtu plūdumam ir interesanti sekot.
Atgādinājuma skelets
Vispretrunīgākais tēls Mārtiņa Eihes izrādē ir Helēna Kārla Tola atveidojumā. Helēnas slimības diagnoze Bergmana scenārijā nav nepārprotami norādīta, bet filmā tā ir progresējoša paralīze. Līdzīgi to risināja arī režisore Māra Ķimele un aktrise Liena Šmukste Jaunā Rīgas teātra iestudējumā. Mārtiņa Eihes izrādē skaidras atbildes par Helēnas slimības diagnozi nav. Tomēr veids, kādā Sandijas Dovgānes Eva mātei atgādina Helēnas saslimšanas apstākļus, liek pieļaut pat seksuālas vardarbības iespējamību, ko māte izlikusies neredzam un ilgus gadus pūlējusies aizmirst.
Kārlis Tols gandrīz visu laiku klusē, bet pārvietojas pa telpu, balansē uz sola atzveltnes, apsēžas pie Šarlotes grima galdiņa. Un ik pa brīdim negaidīti krīt gar zemi. Kā tāds atgādinājuma skelets, kas ik pa laikam spītīgi izgāžas no Šarlotes cieši aizbultētā atmiņu skapja. Iemeslu, kāpēc Helēnu spēlē aktieris vīrietis, var mēģināt izdomāt visai mehāniski, – tā ir zīme citādībai, atšķirībai no vispārpieņemtā. Tomēr Rīgas viesizrādē Kārļa Tola seju rotāja dabiska, melna bārda, kas diemžēl raisīja nevēlami vulgāras asociācijas ar Eirovīzijas zvaigzni Končitu Vurstu. Savukārt izrādes fotogrāfijās aktieris redzams bez bārdas un līdz ar to meitenīgajā, īsajā kleitiņā atgādina jaunu, trauslu, intriģējošu, iespējams, neskaidras dzimumidentitātes cilvēku. Līdz ar to, pat ja Helēnas tēls nav nevainojami iemiesots, tas nenoliedzami piesaista uzmanību kaut vai tikai ar savu noslēpumainību.
Jāpiekrīt kolēģa Toma Čevera recenzijā izteiktajam vērojumam, ka izrādes veidotāju dotais žanrs "skaņdarbs četratā" gan neatbilst izrādes stilistikai, jo Māra Skroda Viktoram vieta šajā sieviešu pasaulē īsti nav atrasta. Aktierim neizdodas attaisnot simboliskās mizanscēnas, piemēram, somnambulisko virpuļošanu izrādes finālā, un kopumā šajā pasaulē Viktora klātbūtne neko neietekmē.
Zināms risks Rudens sonātes iestudēšanā vienmēr saistās ar mūzikas izmantojumu, jo abām galvenajām varonēm būtu jāspēlē klavieres un Šarlotei tas jādara pasaules labāko koncertzāļu līmenī. Droši vien tieši tāpēc Mārtiņa Eihes izrādē Esmeralda Ermale klavierēm nepieskaras. Tās ik pa brīdim spēlē citi. Katrs savā atmiņu istabā.