Tā ir Alvja Hermaņa ideja – par Jaunā Rīgas teātra iestudējumu Atnāc mani vēl satikt saka māsas Agnese un Madara Rutkēvičas, kuras ir ne tikai dramaturģiskā materiāla līdzautores, bet arī divu lomu atveidotājas no četrām. Pirmizrāde notiks šodien, 1. martā.
Uzvedums ir veltīts XX gadsimta latviešu dzejniecēm sievietēm. Māsas Rutkēvičas kopā ar Alvi Hermani ir izvēlējušās sešas varones, kuru vidū ir Kornēlija Apškrūma, Aspazija, Vizma Belševica, Ārija Elksne, Velga Krile un Mirdza Ķempe.
Atnāc mani vēl satikt ir iecerēts kā detektīvs, kura darbības vieta ir Latvijas literatūras vēsture. Tā sižeta pamatā ir pirms dažiem gadiem mūsdienu Latvijā noticis mistisks gadījums ar vairākām savstarpēji neatkarīgām pašnāvniecēm, pie kurām tiek atrasts viens un tas pats nezināma autora dzejolis.
Līdzās māsām Rutkēvičām šajā izrādē piedalās arī aktrises Sandra un Elita Kļaviņas. "Viņas ir kā divas mis Mārplas, kuras mūs piesauc un uzbur savos prātos," salīdzina Madara. Līdz ar to šajā iestudējumā eksistē divi pamatslāņi, divas pasaules – dzeja un detektīvs.
Dzeltenās tapetes
Pie izrādes materiāla māsas Rutkēvičas ir strādājušas aptuveni divus gadus: pētījušas dažādus dokumentus, braukušas uz muzejiem. "Katra no dzejniecēm būtu pelnījusi atsevišķu izrādi. Ui, ui, ui, ko varētu uztaisīt!" akcentē Agnese.
Daudz kas ir palicis ārpus iestudējuma rāmjiem. "Kornēlijas Apškrūmas pūču kolekcija," viņa piemin. "Tas ir sīkums," uzskata Madara. "Tas parāda, ka dzejnieces dažreiz mēdz būt nedaudz bērnišķīgas. Es arī nejūtos pieaugusi," atzīst Agnese.
Taču daudz kas nezināms vai mazzināms sasniegs izrādes skatītāju ausis. Viena no tādām lietām ir literatūrzinātnieka un Velgas Kriles daiļrades pētnieka Ingus Barovska intervija ar viņas mammu Antru, kas ilgst piecas stundas. "Mēs klausījāmies un atzīmējām, ko varētu iekļaut izrādē," atminas Madara.
Vairākas reizes viņas ir piedalījušās dzejnieces piemiņai veltītajā ikgadējā pasākumā Velgas dienas, kas norisinās Valkas pagasta Strautiņos. "Viņas memoriālajā istabā ar dzeltenajām tapetēm," atklāj Agnese. Šī istaba tiek "rekonstruēta" uz Jaunā Rīgas teātra Mazās zāles skatuves.
Patveršanās no realitātes
Visa iestudējuma scenogrāfija ir veidota kā divas vienādas, līdzās pastāvošas telpas (savstarpējas spoguļošanās efekts). "Mums ir sinhroni jākustas, jājūt vienai otru," stāsta Agnese. Māsu kustību uz skatuves nosaka izkalkulēta horeogrāfija, kurā ir atstāta vieta arī brīvībai: pieskāriens kleitas pogai vai kāda cita darbība, kuru vada viena no viņām.
Māsas Rutkēvičas skaita dzeju un sarunājas. "Mūsu eksistence uz skatuves ir ļoti līdzīga tam, kā mēs dzīvojam ikdienā. Es lasu vienu grāmatu, māsa – otru, un tad mēs diskutējam par tām," ieskicē Agnese, kura jau ir sapirkusi kaudzi ar grāmatām, ko lasīt brīvajā laikā. Jau kopš bērnības grāmatas viņām ir bijusi patveršanās no realitātes. Tāpat kā rakstīšana.
Šajā uzvedumā viens stāsts pārplūst nākamajā, atklājot arvien vairāk un vairāk par izrādes galvenajām varonēm. "Mēs mēģinām iedzīvoties šajās dzejniecēs, pārtapt par viņām – tā, ka dažreiz skudriņas skrien pa muguru. Galvenais ir neiekrist dzejniecēs pārāk dziļi," skaidro Madara, kura uz interviju ir atnākusi Vizmas Belševicas kurpēs. "Ļoti ērtas!"
Izrādes kostīmu māksliniece ir Kristīne Jurjāne, kura katrai no varonēm ir radījusi savu tērpu. "Bērnībā mums bija divdesmit divas Bārbijas katrai. Mēs veidojām viņām tērpus un rīkojām modes skates," atceras Madara. "Tu jūties kā bārbija?" vaicā Agnese. "Es jūtos tā, it kā būtu atgriezusies bērnībā," atbild Madara.
Vecvecmāmiņas pēdās
Šī nav pirmā māsu Rutkēviču pieredze uz skatuves. "Es esmu spēlējusi māsas lugā Kartupeļēdāji teātrī Dirty Deal Teatro," atgādina Madara. "Klusējošo būtni," piebilst Agnese. Viņas abas ir piedalījušās režisora Reiņa Suhanova iestudējumā Džeina Eira pēc angļu klasiķes Šarlotes Brontē romāna motīviem Valmieras drāmas teātrī, kur Madara jau četrus gadus strādā literārajā daļā.
Māsu interese par šo jomu ir meklējama ģimenes saknēs. Viņu vecvecmāmiņa Ērika ir spēlējusi Lielvārdes tautas teātrī. Māsām ir saglabājusies fotogrāfija, kurā viņa ir redzama stāvam pie Latvijas Nacionālā teātra un izskatās pēc Mirdzas Ķempes. "Piecdesmit gadu vecumā viņa sāka pīpēt un spēlēt teātri," atklāj Madara.
Izrādes Atnāc mani vēl satikt tapšanas laikā abas māsas ir pārcēlušās uz Rīgu. "Dažreiz man šķiet, ka ir pienācis laiks uz Rīgu pārcelties pavisam, jo citādi es visu laiku staigāšu gar Gauju un tā arī nosirmošu," teic Agnese.
Atnāc mani vēl satikt
JRT Mazajā zālē 1.III plkst. 19, 2., 3.III plkst. 18, 21., 22.III plkst. 19
Biļetes www.biletes.jrt.lv EUR 15–20