Ir vismaz divi formāli iemesli, kas Šekspīra komēdiju Venēcijas tirgotājs (tā luga dīvainas kļūdas dēļ klasificēta 1599. gada first folio — pirmiespiedumā) jeb dramatiskajā sacerējumā Visbrīnišķīgākais stāsts par žīdu Šeiloku un viņa nežēlību pret Venēcijas tirgoni (vēsta titullapa 1600. gada first quatro laidienā) dara, kā mēdz teikt, superaktuālu tieši šeit un tagad. Venēcijas tirgotājs ar savu žīda Šeiloka tēlu ir lielisks tests sadzīves līmeņa antisemītismam, kas mūsu sabiedrībā ir gana sprauns. Piemēram, šāda nianse – vai var racionāli paskaidrot, kāpēc blakus ložā sēdošās divas solīdās latviešu kundzītes saldkaisli ieķiķinājās ikreiz, kad no skatuves atskanēja vārds "žīds", – kā kad būtu ieraudzījušas…vismaz šimpanzi ar sarkanu pakaļu. Kad starpbrīdī vērsos pie dāmām ar lūgumu nebūt tik skaļi emocionālām, izdzirdēju atbildi: nu, bet kā – žīds taču! Iespējams, kaut kas tomēr ar to tautas toleranci nav lāgā, un ko tad arī var gribēt, ja latviešu kultūrā eksistē tikai viens "mūžīgā žīda" stereotips – Blaumaņa Skroderdienu Ābrams – tāds pamuļķā lāga viltnieka tips, par kura andeles un ģimenes likstām tik vien kā jāsmejas (starp citu, arī Ābrams ir Ulda Dumpja burvīgi nospēlēts NT).
Gluži kā no TV reklāmām
Otrs aktualitātes moments ir, lai cik neticami tas liktos, – ātro kredītu bums, kas daudzus Latvijā iegrūdis parādu slazdā un kļuvis par reāliem Šekspīra spalvas vērtiem lielbēdu stāstiem. Šekspīra ģēnijs jau tieši tajā arī izpaužas – dramatisko esenci viņš atrod šķietami nevainīgā situācijā – ir ietekmīgais Venēcijas tirgotājs Antonio, viņa jaunais draugs Basanio, kurš grasās precēties ar gudru un skaistu meiteni – Porciju, tikai… nav naudas, lai kāzu rituāls noritētu "pēc augstdzimušo priekšrakstiem". Antonio visa bagātība ir ieguldīta biznesā (viņa daudzie kuģi ved preces), atliek aizņemties… uz trim mēnešiem, un – cik simboliski! – "atdod tik, cik paņēmi" (skan gluži kā no Latvijas TV reklāmām). Šeiloks varētu būt staigājoša sms kredītu kompānijas reklāma, ja vien… Ja vien nebūtu kāda sīkuma. Un te nu saslēdzas Šekspīra pārpasaulīgā ģenialitāte ar dramaturga talantu – kristietis Antonio ir stingru morālo principu cilvēks, un visu veidu augļošana tam derdzas – reiz Antonio apveltījis nīsto augļotāju žīdu Šeiloku ar spļāvienu sejā un nosaucis par suni (sic! – vēl jāņem vērā, ka Venēcija XVI gadsimtā bija viena no bagātākajām pilsētvalstīm pasaulē un tajā banku bizness plauka kā nekad – daudzi aktīvi komersanti izmantoja "šeiloku" pakalpojumus kreditēšanā). Antonio ir citi uzskati – viņš naudu dod (vai nedod) draugiem uz godavārda. Tāpat vien. Apbrīnojami cēls cilvēks.
Juridiskais kāzuss
Protams, vēl jau ir arī lugas filosofiskais, vissarežģītāk uz skatuves īstenojamais līmenis. Der zināt, ka ne pasaules romantiskākais mīlas stāsts Romeo un Džuljeta, bet tieši Venēcijas tirgotājs ir luga, kurā visvairāk atskan vārds love/mīlestība. Runa Šekspīram, protams, ir par dažādām mīlestības formām – tēvam pret meitu, draugam pret draugu, diviem mīlētājiem vienam pret otru. Par šķīsto mīlu un par pienākuma mīlestību. Ne velti Porcija – līgava ar mirušā tēva mantojumā atstāto milzu pūru – mīt nevis Venēcijā, bet Belmontas salā, pasakaini skaistā vietā, kurā, piemēram, nevainīgais kristiešu jauneklis Lorenco un žīda Šeiloka "nolaupītā" meita skaistule Džesika mēness naktī skandē vienu no daiļākajiem mīlas sonetiem pasaules literatūrā (nekā tāda jūs neatradīsit izrādē – šo epizožu vienkārši nav).
Visbeidzot, ir lugas juridiskais kāzuss, kas ir ārkārtīgi intriģējošs tieši mūsdienu dzīves kontekstā. Antonio neparedzētu (force majeure) apstākļu dēļ 3000 dukātu Šeilokam nespēj laikā atdot, un Šeilokam ir pilnīgi visas tiesības prasīt vekseļa dzēšanu (šajā gadījumā – saņemt no parādnieka leģendāro mārciņu miesas). Venēcijas tiesa ar dodžu priekšgalā piedāvā konflikta izlīgumu (dubultos, desmitkāršot atdodamo summu, kuru tagad spējīgs samaksāts pats reālais labuma guvējs Basanio, jo, teiksim tā, apprecējis ne tikai Porciju, bet arī lielu bagātību). Ja nebūtu kāda "neparedzēta sīkuma" – Šeiloka atriebības kāre par to spļāvienu sejā. Cik cilvēciski saprotama traģēdija – kad Antonio naudu nevajadzēja, Šeiloks bija nicināms suns, kad ievajadzējās dukātus – cita dziesma, cita runa. Un nu ir Šeiloka atriebes triumfs, kuru emocionāli uzkurina ziņa par meitu Džesiku, kura kopā ar daļu tēva zelta un līgavaini kristieti aizbēgusi no mājām… Plus intriģējošā "pārģērbšanās aina" tiesā, kad jauns jurists no Romas (Porcija), manipulējot ar juridiska precedenta un "likuma burta" jēdzieniem, apved ap stūri gan dodžu tiesu, gan savu Basanio (Šekspīra iemīļots motīvs, kad varoņi "nepazīst" savus tuvākos un jauc pat dzimumus), gan sniedz plašu vielu pārdomām par uzticības un dotā vārda cenu balto cilvēku sabiedrībā. Jā, jā, ar uzsvaru uz "balto cilvēku" – Šekspīra lugu neiespējami traktēt kā antisemītisku, jo Šeiloks, lai arī nežēlīgs, bet ir traģisks personāžs – jo tur savu doto vārdu un solījumu savam Dievam.
Tas viss ir iemesls aizraujošai kaislību un prāta spēlei, kādu gaidīju ieraugām uz Nacionālā teātra skatuves. Kad uzzināju vēl, ka Nacionālajā teātrī nekad neiestudētās traģikomēdijas režija uzticēta vienam no jaunās paaudzes talantīgākajiem režisoriem Aikam Karapetjanam, ka Šeiloka lomā būs Uldis Dumpis, mana sirds aiz priekiem lēkāja.
Sirds aiz prieka nelēkā
Diemžēl rezultāts ir tik bēdīgs, ka nu tā pati sirds skumst un sāp. Nevar taču par "nopietnu Šekspīra interpretāciju» uztvert šo divu stundu stilistisko "nezin ko" – pseidoakadēmisko ākstīšanos à la commedia dell’arte, kas mijas ar drūmu juridisko diskusiju "miera stājā", tāpat kā nevar atbildēt, kāpēc tik nežēlīgi – līdz primitīva daidžesta līmenim – sašķērēta Šekspīra piecu cēlienu luga, izlejot no tās i ūdeni, i ieceru bērnus, ja tādi tur bijuši.
Ar mulsumu lasu slavinošos vārdus par izrādes lielisko vizuālo ietērpu (scenogrāfs Aigars Ozoliņš). Smuki, jā – vieglā koka konstrukcija, kurā Kanaleto vai kāda cita slavena venēciešu gleznotāja gleznu reprodukciju fonā šūpojas gondolas makets, ir aizkustinoša bildīte, taču tā nedod nekādu satura vai atmosfēras "papildinājumu" lugai, tikai abstrakti iezīmē darbības vietu. Nav saprotams, kādēļ Venēcijas tirgotāja I daļa risinās uz teātra skatuves (varbūt bija plānots Šekspīru interpretēt dižo Venēcijas komēdijmeistaru Karlo Goci vai Karlo Goldoni stilā? Tikai – kāpēc?). Vai II cēliena melnais pamattonis ir simbols Sanmarko Dodžu pils tiesu kambaru "tumsonībai"? Jautājumu kļūst arvien vairāk…
Kādēļ visi jaunie vīrieši izrādē ākstās kā travestī klauni, jo lugā kategoriski nav pat mājiena par mīlestību kā falšuma, ākstības, savtīgas izlikšanās izpausmi? Kādēļ vīrieši ir kariķēti ķēmi, par kuru seksuālo orientāciju rodas šaubas ne tajā labākajā nozīmē? Kad mājās NT avīzītē lasu, ka, jēziņ saldais, izrādes Antonio mīlot Basanio (tad, lūk, kāpēc viņš aizņēmās naudu savam jaunajam "draugam" – lai izdotu pie sievas, "maskētu negodu"! Izrādes autoriem gan der zināt, ka liberālajā Venēcijā jau kopš viduslaikiem viendzimuma mīlestība nebija grēks ne likumiskā, ne citā nozīmē – prostitūtu skaits pēc dzimuma dalījās – viens pērkams puisis pret divām jautrām meičām), nespēju atmiņā atsaukt nevienu vietu, kur izrādē šī "mīlestība" būtu ieraugāma.
Emocionāli auksta
Vēl trakāk – šajā izrādē mīlestības kā nopietnu jūtu vispār nav. Visas kaut cik liriskās epizodes, kas atklāj VT varoņu dvēseles stīgu vibrācijas, ir likvidētas. Izrāde ir emocionāli auksta, un man ir pamatotas bažas, ka "jūtas" režisoru Aiku Karapetjanu neinteresē. Ok, bet kas tad viņu interesē? "Svešā", kristiešu sabiedrības nepieņemtā žīda Šeiloka sajūtas un domas? Vai tās var pilnmiesīgāk atklāt, amputējot divus no četriem slavenajiem Šeiloka monologiem? Būtībā Šeiloks šajā izrādē, lai cik korekti un precīzi to spēlētu Uldis Dumpis (un bez neviena "ābramisma"!), ir padarīts par otršķirīgu personāžu. Publika, protams, iet "uz Dumpi", un aktieris, cik tas atkarīgs no viņa, savus skatītājus nepieviļ. Ne savā vietā, ne savā ādā ieraugāms Normunda Laizāna Antonio – nav skaidra nedz viņa personības rīcības motivācija, nedz ieraugāmi kādi dziļāki psihoseksuāli tēla slāņi. Jauno vīriešu (Jānis Vimba, Ivars Kļavinskis, jo sevišķi Jānis Āmanis) skatuves funkcija ir kā cirkus prusakiem klīrīgi dīdīties zeķbiksēs. Venēcijas dodžs Jānis Skanis vismaz perfekti melodeklamē, ietērpts dodža postenim absolūti anahroniskā melnā tērpā (dodžu krāsa ar likumu noteikta purpurs un zelts). Profesionāli korekti savas funkcijas veic arī Porcija – Madara Saldovere un viņas apteksne Nerisa – Ieva Aniņa, bet, kā smejies, pagale viena nedeg.
Tas, ka Kristīne Pasternaka uztaisījusi kārtējos "pa smuko" kostīmus, diez vai kādu var iepriecināt, vien žēl, ka šie tiešām ar visu savu izskatu brēc – re, kur es, tikko šūtais smukkostīms (kā šai izrādei derēja audumu vecināšana, nobružātības efekts, samts, āda, gobelēnaudumi, nevis klišejiskās spīdīgās mēbeļu, gardīņveidīgās tafta imitācijas, vārdsakot – vairāk reālisma smeķa).
Vienīgi fināla aina, kurā (pret lugas autora gribu nomirdinājuši Šeiloku) žīda meita Džesika sveču liesmu gaismā uz draudīga sienas/durvju fona ar milzīgām mokām mēģina minūtes laikā izspēlēt visu, kas no viņas lomas nošķērēts nost, ir vizuāli efektīga. Varēja tomēr nespīdzināt labu aktrisi – Madaru Botmani, liekot viņai paveikt neiespējamo – Šekspīra traģēdiju pārvērst pantomīmā.
Ak, jā – bija viens nevainojams un turklāt dzīvs izrādes elements – mūziķu trio (Ainārs Paukšēns, Andis Klučnieks, Sergejs Sjomins), kas kā zvirbulīši sasēdināti teātra "ministru ložā", dūdoja smeldzīgus madrigālus. Kāpēc Aiku Karapetjanu interesējusi šī luga un ko viņš ar to gribējis pateikt, var izlasīt programmiņā. No pašas izrādes saprast šo vēstījumu nekādi nav iespējams. Nu neko, gadās. Esmu ar mieru gaidīt.