Izrādes Pakļaušanās recenzija. Nedziedināmā Eiropa

Mišela Velbeka romāns Pakļaušanās ir antiutopija liberāli noskaņotajiem rietumeiropiešiem, autoram dekonstruējot viņu atvērtību pasaulei teju līdz groteskai vienaldzībai pret jebko, kas prasītu dziļāku cilvēcisku iedziļināšanos, un slaidi iespļaujot tiem sejā faktu, ka mūsdienu demokrātijas elastīgā identitāte ir tiktāl izstaipīta, ka pašiem sevi grūti atpazīt. Skeptiķi var gandarīti savilkt lūpas smīnā, ka nav vairs kur atkāpties, lai pārvērtētu plurālismu un toleranci kā labākos sabiedrības pārvaldes instrumentus, ja reiz, ļaujoties prasmīgi politiskā retorikā apstrādātajai vairākuma gribai, valsts varu ļauts konsolidēt ar demokrātisku dzīvesziņu nesavienojamās musulmaņu kultūras emisāru rokās. Turpretī no galvenā varoņa – ar dzimumdzīvi apsēstā un pret apkārt notiekošo pofigistiskajā attieksmē kaitinošā literatūrzinātnieka Fransuā – skatpunkta stāsts ir par utopisku dzīvi harēmā, savu neapšaubāmi intelektuālo prātu darbinot tikai tik daudz, cik paša patmīlībai nepieciešams.

Ne kripatas poētiskuma

Romāna inscenējumā Jaunajā Rīgas teātrī režisors Alvis Hermanis, protams, nemoralizē un neuztiepj viņam līdzi bažīgiem stāties tradicionālo vērtību sardzē. Taču šoreiz izrāde ir vairāk programmatiska, atklājot režisora sāpi par garīgo vakuumu un pašdegradācijas ceļu, kura virzību nekurienē Eiropa izliekas nemanām. Atšķirībā no pagājušās sezonas Brodska/Barišņikova, kas cita starpā arī vēstīja par Eiropas norietu, šoreiz, veco kontinentu noskretuša jūgendstila paviljona vietā ietilpinot inerta intelektuāļa ķermenī, skatuviskajām norisēm nav pievienota ne kripata poētiskuma. Ieturot romāna pseidodokumentālo intonāciju, Francijas dinamiskās politiskās dzīves faktus un iesaistīto personu attieksmes sausi konstatējot, ir izpalikusi mākslas faktu konstituējošā daudznozīmība un arī vēriens, izņemot izrādes iespaidīgo četrarpus stundu ilgumu.

Hermaņa zīmētais eiropieša prototips ir visai bezcerīgs. Izteikti lietišķi galvenā varoņa skatu uz dzīvi atklāj Vilis Daudziņš, viņa runā ieskanas jau hrestomātiskajā šofera dzīvesstāstā (Latviešu stāsti) un Vectēvā atrastās stieptās intonācijas, kas rada ikdienas sarunas iespaidu. Vienlaikus dzirdama arī it kā paša aktiera balss, distancējoties no Fransuā piedauzīgās seksuālās dzīves pašanalīzes un publiskās onanēšanas dīvānā. Taču Daudziņa personības valdzinājums neļauj diskreditēties, visai abstrakto vidējo eiropieti viņš atdzīvina patiesām emocijām brīdī, kad Fransuā uzzina par vientulībā mirušo māti, un beidzot ieskatās realitātei acīs, kad, mokošas ekzēmas un hemoroīdu mākts, tiek izsists no intensīvās seksuālās dzīves…

Fransuā, kas dzīvi pavada, garlaicībā staipīdamies pa dīvānu, rada nepārprotamas asociācijas ar Ivana Gončarova Oblomovu. Taču XIX gadsimta muižnieks rezultatīvai rīcībai nespēja saņemties, savukārt Fransuā prātā pat neiezogas pašrefleksīvas pārdomas par nodzīvotās dzīves jēgu, kur bez seksa, pusfabrikātiem un alkohola daudz kas pāri nepaliek. Pat Rokamadūras Madonna no Fransuā novēršas, viņam ar savu pieķeršanās spēku, kas jau atkal ir patērējošs, pašam pār savu galvu sagraujot no dīvāna matračiem izveidoto Svētās jaunavas statuju.

Informatīvi, bet negarlaiko

No romāna lappusēm nepārprotami strāvojošo seksismu izrādē apzināti nodod forma. Par sievieti kā otršķirīgu radījumu runā nevīžīgais, fiziski un dvēseliski izkurtējušais Fransuā un viņa nūģīgais universitātes kolēģis Stīvs Kaspara Znotiņa disonējoši karikatūriskajā tēlojumā, kā ziņu diktoram pārstāstot politiskās aktualitātes un uzbudinājumā kāri piesavinoties vairākas Fransuā bagātīgo intīmo dzīvi Čivzeles brīvdomīgo ebreju studenti Mirjamu, kuras tēlā aktrise gan spērusi soli atpakaļ pēc izrādē Rondo iespētā, kur seksualitāti un jutekliskas intonācijas viņa pārsteidzoši dzīvi atklāja, nevis tikai atrādīja.

Lai gan jau pirms izrādes bija zināms, ka tā nebūs par islāmu un Franciju, bet gan par vieglprātīgu atgainīšanos no tradīciju garantētās stabilitātes, izrādē ir saglabāts ļoti daudz M. Velbeka teksta tieši par islāma un kristīgo Rietumu līdzāspastāvēšanas noteikumiem, tāpēc izrādes struktūru veidojošās sarunas paliek tikai informatīvas. Tās neizvēršas varoņu grēksūdzēs, tā tas pavisam noteikti nav arī romānā, un tāpēc alegorijas ar Zīgmunda Freida kušeti izrādes programmā un runāšanas kūri ir krietni pārspīlētas. Taču izrāde nepavisam negarlaiko, jo, piemēram, atraktīvajā diskusijā Ģirta Krūmiņa omulīgais slepenpolicists un viņa sieva profesore Marī Fransuāza Regīnas Razumas iekārojamajā un sevišķi graciozajā atveidā liek ar interesi ķert katru vārdu. Var just viņiem līdzi, kad, labklājības nogurdināti, viņi samiernieciski pieņem līdzšinējās dzīves radikālās pārmaiņas. Pretstatā viņiem grūti noticēt Andrim Keišam profesora Redigera tēlā, kurš, nopietnību imitējot, laikam jau apzināti liek saprast, ka viņa tēzes par Rietumu civilizācijas spēju konvertēties islāmā ir absurdas. Tādējādi lētticīgais, taču labsirdīgais eiropietis tiek nostādīts vēl neveiklākā situācijā, islāmu rādot kā viltus praviešu iekurtas maldugunis.

Sarosījies veģetēt arī turpmāk

Izrādes fināls pārlieku lielas šaubas par Fransuā konformismu, pārejot islāmticībā, neraisa un apliecina režisora viedokli par Eiropas neglābjami ielaisto slimību. Turklāt finālā Fransuā paliek piekalts pie sava dīvāna, kura matračus tagad gan rotā koši austrumnieciski raksti. Fransuā ir sarosījies veģetēt arī turpmāk nodrošinātas labklājības dzīves apstākļos un, par spīti islāma dzelžainajam patriarhātam, nesaspringst turpināt dzimtu, vien noraugās vēderdejotāju puskailajos augumos – viņas, atstājušas nikābus publiskajai telpai, ik pa brīdim pārtrauc sižeta virzību ar enerģiskiem deju priekšnesumiem. Turklāt Fransuā, stabilas laimes ilūzijas pārņemts, jebkādus pašattīstības scenārijus, šķiet, aizmirsis pavisam. Viņš atklājas kā nožēlojams uzvarētājs, jo, ar triumfējošu smaidu skaitīdams nu pārvaldāmās sievas, pats ir neatgriezeniski zaudējis jebkādas pašcieņas paliekas.

Uz stagnējošo Eiropu norāda arī izteikti statiskās mizanscēnas, varoņiem ieņemot sēdvietas uz dīvāna, kas ir kā ietūcīts skatuves centrā novietotās masīvās arkas vidū, ko rotā orientālu flīžu videoprojekcijas. Vizuāli šķiet, ka eiropieši savā zemē nu veido tikai mazu apdzīvotu saliņu kādā no flīžu iedobumiem, kuram austrumu mūzikas ritmos uzmīt ar kāju. Un varbūt tās ir pašu skatītāju kājas, kas cilājas, vēderdejotāju gurnu noteikto piesitienu mudinātas. Fransuā baudkāre kļūst agresīva, videoprojekcijām brīžam palielinoties un šķietami ar visu mūri tuvojoties skatītāju zālei. Pat visizsmalcinātākajam estētam dota iespēja pārbaudīt savu maņu darbību, kad acu priekšā ņirb ar fliteriem izšūtie un košām spalvām dekorētie tērpi…

Bet ko darīt skatītājiem, kuri dzīvi nevienkāršo atšķirībā no Fransuā? Galu galā – vai atliek tikai vēlreiz pazemīgi paļauties pašiem uz sevi nekontrolējamo spēku grieztajā pasaulē ar cerību, ka ikdienā pieņemtie lēmumi ir sīki, bet cienīgi, turpretim Fransuā viss notiek un tikpat "nebūs ko nožēlot"?