Tas ir stāsts par teātra kritiķi, kura sešpadsmit gadu raksta grāmatu par aktieri. Līvija par Artūru uzzina visu: kā viņš redz sevi, kā viņu redz citi, no kā viņš baidās, pēc kā viņš tiecas. Viņa uzzina, kas viņam vainas. Pienāk diena, kad Līvija Artūru izprot labāk nekā viņš pats.
Mūzikla pēdas
"Vienā brīdī mums šķita, ka tam vajadzētu būt grandiozam mūziklam ar masu skatiem, bet beigās mēs nonācām atpakaļ pie sākotnējās ieceres par divu aktieru kamerizrādi," stāsta režisors Klāvs Mellis, kurš šo darbu ir veidojis kopā ar Rūdolfu Gediņu. Par abu izmesto loku mūzikla virzienā un atpakaļ liecina arī rīmēs rakstītie teksti un iestudējumā skanošās dziesmas, kurās aktieru Gunas Zariņas un Reiņa Botera balsis savijas ar Artūra Skrastiņa balsi.
"Komponists Jānis Šipkēvics iedziedāja visas dziesmas un pēc tam ar mākslīgā intelekta palīdzību savu balsi pārveidoja par Artūra Skrastiņa balsi, kas tika darīts praktisku apsvērumu dēļ, bet tas sasaucas ar izrādes tēmu par identitāti un sabiedrībā pazīstamu personību jautājumu: cik lielā mērā tu piederi pats sevi un cik lielā mērā – ne," norāda iestudējuma līdzautors.
Iepriekš mākslīgais intelekts Latvijas teātrī ir piedalījies Dirty Deal Teatro darbā Frankenšteina komplekss, kad Kārlis Krūmiņš kopā ar mākslīgo intelektu rakstīja lugu. "Es domāju, ka mākslīgais intelekts drīz vien spēs paveikt kaut kādas radošas lietas, bet viena no radošu lietu pazīmēm ir kļūdas faktors – īstā mākslā tieši nepareizība ir vissvarīgākā lieta, un izdarīt nepareizi ir tas, ko mākslīgajam intelektam vēl ilgi būs grūti paveikt," uzskata Klāvs Mellis.
Līdz serdei
Jau ar pirmajām minūtēm iestudējuma Artūrs Skrastiņš nedrīkst būt noguris veidotāji liek manīt, ka šī ir fikcija. "Impulss ir nācis no Līvijas Pilderes un Artūra Skrastiņa kopdarba, bet izrāde ir par jebkuriem diviem cilvēkiem, kuri ir apsēsti ar savu nodarbošanos un vēlas iegrauzties līdz serdei," akcentē mākslinieks. Jāpiebilst, ka šajā izrādē Guna Zariņa atveido Artūru Skrastiņu un Reinis Boters ir iejuties Līvijas Pilderes lomā, kas vēlreiz akcentē iestudējuma fikcijas aspektu.
"Mums šķita, ka spēlēt Artūru Skrastiņu vajadzētu tikpat grandiozam aktierim kā viņš, kurš tāpat kā Artūrs Skrastiņš ir bijis sava teātra ilggadējs vilcējspēks un saskaras ar līdzīgu atbildību un līdzīgām problēmām," par Rīgas Jaunā teātra aktrises iesaistīšanu teātra trupas Kvadrifrons darbā saka Klāvs Mellis. Viena no viņa problēmām ir ierakstīta vienā no Līvijas Pilderes grāmatas nodaļas virsrakstiem – Kā parasti labs.
"Veidojot jebkuru lomu, Artūrs Skrastiņš, tāpat kā jebkurš cits aktieris, iet cauri šaubām, mēģinot pietuvoties savam tēlam, meklē un atrod, joprojām neesot pārliecināts par rezultātu, bet visi skatītāji automātiski pieņem, ka viņš būs izcils, un to arī sagaida," atklāj izrādes līdzautors un piebilst, ka šī dokumentālā fikcija ir arī par to, kā paši iestudējuma veidotāji jūtas par teātri. Visas biļetes uz tuvākajām izrādēm pārdotas!
Aktuālajai informācijai par teātra trupu Kvadrifrons var sekot līdzi interneta vietnē kvadrifrons.lv.