Režisors Alvis Hermanis, kurš Krievijas - Ukrainas krīzes sakarā atteica Jaunā Rīgas teātra (JRT) viesizrādes Krievijā un savu iestudējumu Lielajā teātrī Maskavā, intervijā laikrakstam Diena arī skaidroja savu viedokli par Maskavas politiku attiecībā uz kultūras darbiniekiem.
Pirms diviem gadiem, kad sākās opozīcijas mītiņi Maskavā, Navaļņijs un citi intelektuāļi Maskavā sacēlās pret Kremli. Tad Kremlim radās problēma, kādā veidā piejaucēt kreatīvo šķiru Maskavā. Toreiz persona, kas Kremlī atbild par inteliģenci, bija viens no Putina ideologiem Vladislavs Surkovs. Viņš draudzējās ar mūziķiem, māksliniekiem. Tad tika nozīmēts par Maskavas kultūras departamenta vadītāju Sergejs Kapkovs, kura uzdevums bija integrēt valsts struktūrās jaunos, brīvdomīgos māksliniekus. Piemēram, Maskavas teātru vadība uzreiz tika piedāvāta jaunajiem, dumpīgajiem māksliniekiem, režisoriem (līdz tam vidējais vecums bija 75 gadi). Neslēpšu, ka pat man pirms diviem gadiem Maskavā piedāvāja izvēlēties teātri.
Arī tevi gribēja pieradināt?
Tieši tā! Tādā kontekstā man stāsta, ka Kirila Serebreņnņikova teātris ir daļa no Putina projekta. Nav saprotams, kādā veidā viņus var atbalstīt šajā situācijā: braukt pie viņiem, sadarboties, ja viņi paši ir konformisti. Vozņesenskis Brežņeva laikā arī bija tāds dzejnieks: ja viņš gribēja, varēja braukt gan uz Parīzi, gan uz Ameriku. Vienlaikus viņš bija it kā pa pusei opozīcijā, taču bija sistēmas cilvēks. Tā ir tā saucamās Krievijas opozīcijas divkosīgā daba.
Intervija ar Alvi Hermani par darbu operas režijā un tālākajiem plāniem lasāma laikraksta Diena šīsnedēļas pielikumā Kultūras Diena!