"Tikai viegli aptumšots prāts var apgalvot, ka Nacionālais teātris gribējis izveidot izrādi ar saukli: "Nost ar demokrātiju, lai dzīvo diktatūra!" Tas ir galīgi aplam! [...] Mūsu vienīgais mērķis bija parādīt Ulmaņa personību un caur viņa dzīvi atgādināt, ka mēs esam sākuši zaudēt būtiskas kvalitātes, kuras reiz mums bijušas. Cik tad latviešiem ir tādu dižvīru? Es nevēlos atteikties no demokrātijas, uzskatu, ka tas ir labākais, kas līdz šim izgudrots. Bet runa ir par to, kā demokrātija tiek realizēta," teic E. Freibergs. Viņš atzīst, ka izrāde nav detalizēts Ulmaņa dzīvesstāsts, bet tikai versija par to, bet viens no galvenajiem varoņiem blakus Kārlim Ulmanim ir tauta, kura visu laiku ir izvēles priekšā, kā tālāk dzīvot, kam uzticēties. "Es domāju, ka izrāde ir sasniegusi savu mērķi. Tā rosina pārvērtēt mūsu situāciju. Teātrim ir svarīgi dzīvot līdzi laikam. Pat ja ir kaut kādi mākslinieciski trūkumi, taču izrāde rosinājusi tik plašu, es pat teiktu, šokējošu sabiedrības sakustēšanos – no vienas puses, histērisku pretošanos un apvainojumus, bet, no otras puses, – milzīgu cilvēku atbalstu," secina E. Freibergs. Viņš uzskata - ja ir plašas debates un strīdi, tātad izrāde ir sevi attaisnojusi. "Tās ir teātra tiesības – būt konceptuāli ekstremāliem. Sliktāk, ja izrāde vispār nevienu neinteresē," stāsta E. Freibergs un piebilst, ka ne visi skatītāji reaģē vienādi un pēc izrādes pauž emocijas, "bet tāpēc jau teātris ir, lai raisītu emocijas un pārdomas".
Viņš noliedz, ka izrādē būtu aizskarta kāda tautība vai nacionalitāte. "Pirmskara Latvijā tiešām bija
daudz mazākumtautību partiju un "Vadonī" vienkārši parādīts, kā tas
tolaik bija. Tā nav parodija par tautībām, bet par partiju cīņu, lielo
vēlmi tikt pie varas visiem līdzekļiem," skaidro E. Freibergs.