Sallija Boulza – ikoniska loma leģendārā filmā un pašnāvniecisks uzdevums katrai aktrisei pēc tam, kad dekadenti šarmanto plēsoņu ar zelta sirdi 1972. gadā Boba Foses filmā – droši vien slavenākajā Holivudas mūziklā, sava žanra meistardarbā – notēloja un izdziedāja Laiza Minelli. Kabarē/Cabaret ir ne tikai kulta filma, kuras muzikālie numuri (Džona Kendera mūzika, Freda Veba teksti), pat ja kāds nezina to izcelsmi, jau desmitiem gadu izvalkāti citātos, bet Veimāras republikas izlaidīgās, artistiskās metropoles Berlīnes draiskulīgais naktsklubs Kit Kat kļuvis par sinonīmu treša jeb atkritumu kultūrai.
Estētisks subkultūras virziens
Kulturoloģe Sūzena Sontāga šādas dekadences manifestus mākslā nodēvēja par kempu – parādību, kas populārajā jeb zemajā kultūrā apzīmē neķītras, vulgāras, dīvainas, samaitātas sliktas gaumes, juteklības un brīvas seksualitātes radošās izpausmes, kuras vienlaikus paradoksālā kārtā propagandē klaju antiburžuāziskumu un ir apveltītas ar fascinējošu pievilcību. Postmodernisma teorētiķi kempu uzskata par vērā ņemamu estētisku subkultūras virzienu. Katrā ziņā tādi kempa apoloģēti kā mūsdienās miljonos novērtētais popārtists Endijs Vorhols, virtuozais pianists Liberače, mākslinieki Gilberts un Džordžs, Pjērs un Žils, multiartisti Džons Voterss un Pols Morisijs, estrādes dīvas Beta Midlere un Laiza Minelli, ekstrēmi ekscentriskais tuklais personāžs transvestīts Divine (Dievišķais) un slavenais RuPaul, kuri apvienoja darbu pornoindustrijā ar impozantu akcionismu, un Divaina un Rupola daudzie līdzinieki – drag queens jeb transvestīti – no izklaides industrijas aprindām skaļi gavilētu, titulēti par kempa ikonām.
Kit Kat zvaigzne sliktā meitene Sallija Boulza Laizas Minelli iemiesojumā ir Kabarē emocionālā sirds un artistiskā dvēsele. Taču stāsts par nošņurkuša kabarē 19 gadu veco dziedātājiņu Salliju ar drusku mehāniskai lellei līdzīgu, taču juteklīgu seju un mūžīgi skumjām acīm, savādo Kit Kat ceremonijmeistaru un konferansjē (filmā – ģeniālais Džoels Grejs) nav tikai vēstījums par morāli apšaubāma Berlīnes ūķa (patiesībā – ar muzikālām atrakcijām maskēta bordeļa) iemītnieku personīgās dzīves krīzēm, histērijām un vētrām, kurā galēji košās, bet piedauzīgās formās portretēts Berlīnes 30. gadu spožums un posts.
Vēsture ar seksa jezgu fonā
Tas ir melodrāmas apvienojums ar savā ziņā iespaidīgu, šokējošu laikmeta drāmu: Sallijas mīlestība pret jauno britu studentu Braienu (filmā – naivi tiklais Maikls Jorks), kurš cenšas Berlīnē atrast, kā saka, savu vietu dzīvē, tad pēkšņi jūtu uzplūdi pret bagāto baronu, biseksuālo Maksimiliānu (filmā – pārlieku elegantais tīrasiņu ārietis blondīns Helmūts Grīms), kurš nošarmē un paved abus – gan Salliju, gan Braienu –, Sallijas nevēlamā grūtniecība, turklāt nav skaidrs, kurš ir bērna autors. Uz šī jūtu, seksa jezgas fona risinās reālā, nevis iluzorā klubu naktsdzīves vēsture – pie varas Vācijā nāk nacisti, notiek pirmās ebreju tīrīšanas.
Pati pamanāmākā filmas komponente bez šaubām ir Kabarē muzikālie numuri. Var nezināt, kur konkrētie muzikālie motīvi un dziesmas ir dzirdētas, bet neskaitāmie lipīgie Džona Kendera Kabarē hiti uzreiz ir atpazīstami: Willkommen (iepazīšanās dziesma – kluba vizītkarte), Tomorrow Belongs to Me, Maybe This Time, Money, Money un fināla himna Life Is a Cabaret – tie visi ir kļuvuši par kino un teātra leģendām.
Sabiedrības norieta skicējums
Taču paralēli slavas apvītās kulta filmas vēsturei ritējis cits stāsts. Kabarē pirmsākumi ir meklējami jaunā britu un amerikāņu rakstnieka Kristofera Išervuda (1904–1986) īsajā romānā Atvadas no Berlīnes, kas izdots 1939. gadā (paši pirmie romāna motīvi gan ieskanas Išervuda 1937. gada romānā Sallija Boulza). Džordžs Orvels jaunā literāta sacerējumu novērtēja kā "briljantus sabiedrības norieta skicējumus".
Nākamā Kabarē/Atvadas no Berlīnes adaptācija ir 1951. gadā sacerētā Džona van Drutena luga I Am a Camera/Es – kamera – šāds dīvains nosaukums lugai tāpēc, ka galvenais varonis fiksē Berlīnes dzīvi kā fotoaparāts. Luga saņēma Tonija balvu kā gada labākais sacerējums teātrim, turklāt Ņujorkas teātrī Empire piedzīvoja vairāk nekā 200 izrāžu.
Ar to vēl Išervuda kulta darba dēkas nav galā. 1966. gadā Brodvejā pirmo reizi tika iestudēts Džo Māsterofa, Džona Kendera un Freda Eba mūzikls Kabarē. 1968. gadā tas tika uzvests Londonas Vestendā, kur Sallijas Boulzas lomu tēloja un dziedāja Džūdija Denča. Mūzikls Londonā piedzīvojis vairākus atjaunojumus; katrā no tiem spīdējusi cita zvaigzne.
Pazīstamākais Kabarē uzvedums, kas rādīts gan Vestendā, gan Brodvejā, ir 1993. gada izrāde, kurā konferansjē lomu tēlo ekscentriskais kino un teātra aktieris Alans Kamings, kurš jau kļuvis par Laizas Minelli teātra analogu. Šogad viņš atkal piedalās Kabarē uzvedumā Ņujorkā Sema Mendesa režijā, Sallijas Boulzas lomu atveido Mišela Viljamsa.