"Kādēļ māksla? Kādēļ mums tā ir tik ļoti vajadzīga? Kamēr mēs skrienam apkārt, aizņemti ar savām darīšanām, mākslinieki apstājas, ieskatās mūsos un sabiedrībās, ko esam radījuši. Viņi pēta, analizē, reflektē, kritizē un rada vīzijas par to, kas ir un kā varētu būt. Šīs vīzijas bieži vien liek mums atvērt acis un ir kā elektrošoks, smaga konfrontācija pašiem ar sevi. Vairumā gadījumu – ļoti sāpīga."*
22. septembrī laikmetīgā teātra burbuli sociālajos tīklos pārpludināja vēsts, ka no mums aizgājusi flāmu teātra kuratore, neskaitāmu mākslinieku atbalsta un iedvesmas avots, kuratoru un producentu, arī mana, skolotāja, paraugs un domubiedrs Frī Leisena. No viņas atvadījās visur – Āzijā, Dienvidamerikā, Eiropā, ASV –, to darīja gan pavisam jauni, gan pasaulslaveni mākslinieki.
Frī Leisenas karjerā nav daudz ierakstu – teātris De Singel Antverpenē, festivāls Kunstenfestivaldesarts Briselē, platforma Meeting Points deviņās arābu pilsētās, īslaicīgs darbs Berlīnes un Vīnes festivālos – no pēdējā Frī aizgāja, nespējot tolerēt to, ka administratīvajiem izdevumiem, padomju un intendantu algām, šampanietim un "sarkanajiem paklājiem" tiek tērēta daudz lielāka budžeta daļa nekā mākslas darbu radīšanai.
Tomēr katrs šis ieraksts ir mainījis laikmetīgā teātra kursu, jo būtiskais bija, kā Frī Leisena domāja par mākslu un kā strādāja tās labā. Viņa bija īpaša, jo brīva teikt, ko domā, iet pret straumi, iztēloties un izdarīt neiespējamo, neieslīgt kompromisos, atmaskot angažētību, konformismu. To visu viņa darīja milzīgā pazemībā un bezgalīgā ticībā mākslai un cilvēcībai. Frī sevi salīdzināja ar savienojuma zīmi (man gribas lietot no valodas jau pagaisušo vārdu – biedruzīme) starp māksliniekiem un skatītājiem, teritorijām un kontinentiem, teātra zālēm un pilsētām, kopienām un paaudzēm.
Frī Leisena asi kritizēja struktūras un sistēmas, kas padara mākslu par daļu no izpatikšanas kultūras, glaimojot skatītājiem, finansētājiem, presei, politiķiem, kolēģiem. "Tā ir kļūda," teica Frī. "Mākslai jābūt uztraucošai, nevis patīkamai." Savukārt mums – gan profesionāļiem, gan visai sabiedrībai – ir jāatrod argumenti šādas mākslas aizstāvībai, jo viss, kam ir vērtība, ir neaizsargāts.
Lietas, ko es Frī Leisenā vērtēju īpaši augstu, bija viņas alerģija pret laika izšķiešanu niecīgās sarunās (small talk), kas pārpludinājušas gan mūsu attiecības, gan teātru skatuves, un drosme rakt dziļāk par politikas, finansējuma, žanriskās piederības, stereotipu vai kultūras nospraustajiem rāmjiem, jo viņa ticēja, ka autentiska un godīga prakse stāv tiem pāri. Runājot par skatītājiem, Frī uzskatīja, ka viņu potenciāla, intuīcijas un intelekta nenovērtēšana ir aizvainojoša, bet prasīgums – cieņas apliecinājums.
2013. gadā Frī Leisena atbrauca uz Latvijas izrāžu skati. Atceros, kā pēc Vladislava Nastavševa Tumšo aleju noskatīšanās viņa iemetās blakus esošajā bārā Smiļģa ielā, aizkūpināja cigareti, pasūtīja šņabja glāzīti un asarām un mirdzumu acīs runāja par tikko redzēto. Viņa bija laimīga un aizrāvusies kā ikreiz, kad atklāja kaut ko labu, neredzētu, nezināmu, īstu. Un ļoti sadusmojās brīdī, kad bārmenis palūdza nodzēst cigareti. No tā gada skates viņa uz Vīnes festivālu aizveda liepājnieku Stavangeru (Pulp People) Konstantīna Bogomolova režijā un būtu vedusi arī Alejas, tomēr tas nenotika tehnisku iemeslu dēļ.
Pēdējo reizi es Frī satiku Briselē pirms pusotra gada. Viņas septītā stāva dzīvoklis atrodas tieši krustpunktā starp flāmu teātri KVS, franču nacionālo teātri un starptautiski orientēto teātri Kaai. Tieši tādu Frī vēlējās redzēt savu 1994. gadā izloloto festivālu Kunstenfestivaldesarts – kā punktu, kurā beidzot satiekas ne tikai šķirtās franču un flāmu kopienas, bet mākslinieki no visas pasaules. Frī ielēja vīnu un aizkūpināja cigareti. Viņas ķermenis jau sāka padoties, bet gars un prāts bija tikpat plašs, skaidrs un skaists kā pavasara skats aiz loga uz sarežģīto pasauli. Frī noraidīja klišejas, kas šo sarežģītību vienkāršoja. Viņa teica: "Es gribu ieraudzīt pasauli ar simtiem citu cilvēku acu, un varbūt tad es kaut ko par to sapratīšu."
*No Frī Leisenas uzrunas Apskaujot netveramo 2015. gadā Austrālijā