Silvija Radzobe ****
Neraugoties uz dažiem pārmēru ilustratīviem "simboliem" (pie griestiem ačgārni piekarināti puķupodi, ugunsgrēka "liesmas" un dūmi), Nacionālā teātra Spoki ir svaigs Ibsena lasījums, kura centrā jautājums par personības spēju karot pret veciem aizspriedumiem un dogmām sevī. L. Kugrēnas Alvinga kundze un V. Šoriņa Manderss iemieso radikāli pretējus variantus šai ziņā, 1. cēlienā burtiski sajūsminot ar garo, smalki ironisko dialogu. Kaut sižets saistīts ar intīmi personiskām attiecībām, tā risinājums neuzbāzīgi liek domāt arī par cilvēka attiecībām ar mainīgo laikmetu, kādā šobrīd dzīvojam. Kā galvenais spoks, citiem vārdiem, liktenis, ar kuru nākas karot visiem personāžiem, izvirzās laiks, atklāsme, ka vienlīdz sāp izdarītais, ko nevajadzēja, kā arī neizdarītais, ko varēja un vajadzēja. Režisors meistarīgi atver Ibsena dialoga zemtekstu sistēmu, ļaujot ieraudzīt notikumu negaidīto cēlonību. L. Kugrēna un V. Šoriņš Ibsena neviennozīmībā jūtas brīvi, spēlē noslīpētā, elegantā formā. Labs K. Dumburs Osvalda lomā – salauzītā ķermeņa plastika vienlaikus pauž slimības spazmas un jauna cilvēka krampjainās dzīves alkas. Ansambli gan ārda U. Norenberga ārišķīgā plosīšanās Engstrana lomā; L. Gāliņai vajadzētu meklēt dziļākus savas simpātiskās Regīnas pārvēršanās cēloņus.
Atis Rozentāls ***
Izrāde ir nevienmērīga. No vienas puses, askētiska, nepārblīvēta telpa, no otras – samāksloti sacerēts simbolisms ar otrādi apvērstiem puķupodiem un no jumta pilošu ūdeni, kas laikam taču domāts, lai pastiprinātu sajūtu, ka šai mājā viss nav kārtībā. No vienas puses, interesanti, rosinoši Lāsmas Kugrēnas, Voldemāra Šoriņa, ar iebildēm arī Kaspara Dumbura aktierdarbi, no otras – Ulda Norenberga jau ierasti omulīgā ālēšanās, kurā zem ārišķīgās jokdara maskas nepavīd nepieciešamais draudīgums. Režisors Mihails Kublinskis interesanti savijis tēlu attiecības, taču daži inscenējuma elementi šķiet no kāda senāka gadsimta, piemēram, dūmu vāli ugunsgrēka skatā, pēc kura V. Šoriņa mācītājs iznāk ar butaforiski nosmērētu seju. Protams, Spokus ir vērts iestudēt, ja teātrī ir tāda mēroga aktrise kā Lāsma Kugrēna, un uz viņu balstās lielākā izrādes daļa. Savukārt V. Šoriņš ir sarežģītā situācijā – tik ortodoksāli domājošu tipu kā Manderss mūsdienās bez ironiskas distances spēlēt vienkārši nav iespējams, savukārt komisms tomēr ir jātur grožos, lai izrāde kopumā nepārvērstos par jautru pasākumu. Pirmizrādē balanss bija panākts. K. Dumburs vismaz pagaidām primāri spēlē diagnozi, bet, ja Osvalds ir tāds, Lienes Gāliņas Regīna ir tikai un vienīgi aprēķinātāja, tas viņas tēlu vienkāršo.