Maija Svarinska
@@
Rotaļīgs štruntiņš. Nuja, kā citādi stāstīt par apmānīto kundzīti, kas iemīlējusies jauneklī? Nē, tas nebija puisis, kas parādīja viņai pigu. Pašas ķermenis apveda ap stūri: domāja, ka kaisles spēks likvidējis menopauzi, taču izrādījās – nevis menstruācija, bet dzemdes vēzis provocē asiņošanu. Tiesa, Tomasa Manna vēstījums ir daudz skaudrāks, ne velti viņš stāsta Apmānītā varones likteni definē teju kā melno spēku anekdoti. Varbūt izrādes režisors Uldis Tīrons arī vēlējies sasniegt anekdotes dzeloni? Nesanāca. Kā allaž, ir izvēlēts spēles diktāts, taču šoreiz viss pakļauts tikai ārējā tēlojuma loģikai. Tieši tāpēc ir samīta jēga un valda domu tukšums. Ja nu vienīgi baudi stilu, žanru, deju meistarīgo kariķējumu. Tikai brīžiem ļauts izpausties kādam īstumam. Loģiski, ka šī priekšroka dāvāta tai, kura cieš. Regīnas Razumas darbs fascinē. Organiski paklausīga spēles virpulim, aktrise spēj pavērt arī savas Rozālijas dvēseles trauslumu. Savukārt Kasparam Dumburam, kurš spēlē dāmiņas iekāroto puisi, režisors liek visu laiku draiskuļot rotaļu mutulī. Arī Marijas Linartes un Toma Veličko tēli kalpo smieklu triumfam. Tikai Ģirta Krūmiņa bezpersoniskais Tomass Manns ir paskumjš. Varbūt saprot, ka nebūs "ābolu"? Taču aktieriem noteikti došu.
Atis Rozentāls
@@@
Ir aizraujoši un kaut kādā ziņā aizkustinoši sekot līdzi tam, kā Uldis Tīrons apgūst teātra dabu un izmēģina to, ko, iespējams, profesionāli režisori izmēģina augstskolā. Režisors nesaskata vērtību sižeta intrigā, tāpēc to, kas un kādā veidā tiek apmānīts, teātris atklāj programmiņas pirmajā atvērumā. Uldis Tīrons lipina izrādi no dažādiem citātiem, alūzijām, pārdomām par teātra dabu, Amerikas un Eiropas kultūras salīdzinājuma utt. Viņš izbauda dziesmas un dejas izmantošanu izrādē, izkāpina formu, spēlējas ar semiotiku (putnu izbāžņi!) un vienlaikus izturas pret to ironiski. Regīnas Razumas varonei ir iespēja būt arī nopietnai, savukārt, piemēram, Kaspara Dumbura jaunais amerikānis ir klauns bez sarkana deguna un tāds paliek no sākuma līdz galam. Var mēģināt šifrēt, kāpēc režisoru interesē Kurts Veils, bet var arī necensties to saprast. Skatīties ir interesanti līdz brīdim, kad saproti – vairāk par spēli teātris nedos, bet var jau būt, ka tik savdabīgam sižetam tā arī ir īstā atslēga. Izrāde sniedz izklaidi un nelielu skumju devu, bet iedziļināšanos jūtu pasaulē Uldis Tīrons atstāj saviem kolēģiem, pats lielākoties ļaudamies sajūtām un vizualitātei.
Undīne Adamaite
@@@@
Ulda Tīrona debija režijā – Platona Dzīres – atgādināja visai egoistisku, uz aktieru pleciem iznestu kaprīzi. Pēdējā Ļeņina eglīte un Apmānītā jau pārliecina, ka režijas jaunpienācējs negrasās palikt teātrī tikai "izbēdzis filozofs". Var redzēt, iespējams, pat pārāk skaidri, ka Tīrons atklāj sev formas teātra, konkrēti groteskas un ekspresionisma, kā precīza pasaules mērinstrumenta iespējas. Kamertonis sākumdaļā varētu atklāties ātrāk un pārliecinošāk. Pa īstam groteskā atslēga "pagriežas" līdz ar Kaspara Dumbura angļu valodas pasniedzēja iesperšanos telpā – tāds priecīgs un dancojošs, erotiski uzlādēts, well, amerikāņu "hamburgers" vakareiropiešu liegi vecrozā apartamentos (Annas Heinrihsones precīzais darbs). Var diskutēt, vai visi filmu citāti ir nepieciešami, taču kopumā uzrunāja šī Tīrona nature morte, pāraugot melodramatiski bioloģisku gadījumu iz kādas 50 plus sievietes dzīves. Izrāde nav par klimaksu vai dzemdes vēzi, bet dzīves zūdīgumu kā tādu. Fascinē intonācijas amplitūda – it kā Manna stāsts būtu iedots nolasīt The Tiger Lillies. Groteska kondensējas poētiskā smeldzē un melanholijā. Regīna Razuma, šķiet, ilgi gaidījusi šo lomu – jau kopš modeles laikiem Maijas Tabakas gleznām šāda teatralitāte ir viņas stihija.