Festivāls, kurš no 31. jūlija līdz4. augustam jau piekto gadu pulcēja skatītājus un jaunos teātra profesionāļus no dažādām Eiropas malām, nav tik apjomīgs un daudzveidīgs jaunā teātra tendenču iezīmētājs kā rudenī notiekošais Homo Novus. Tomēr arī Dirty Drama programmā skaidri saskatāmas festivāla rīkotāju prioritātes – darbs ar pašmāju jaunajiem teātra profesionāļiem, piedāvājot tiem impulsus svaigu un komunikācijai ar skatītāju atvērtu teātra formu radīšanai.
Rotaļas ar realitāti
Viens no festivāla ārzemju viesiem bija režisors Peko Koskinens no Reality Research Center/Realitātes izpētes centra (Somija). Koskinenu un viņa pārstāvētā centra projektus grūti ietilpināt terminu "teātris" vai "performance" robežās. Šķiet, precīzāks šajā gadījumā būtu visnotaļ plašais un maksimāli starpdisciplinārais apzīmējums – māksliniecisks akts. Spēles, kurās realitāte cieši savijas ar izdomātiem, bet tādēļ ne mazāk realitātē iespējamiem noteikumiem, ir Peko Koskinena radošās darbības lauks. Viens no viņa neparastākajiem īstenotajiem projektiem – mēnesi ilga performance, kuras laikā pats autors un grupa cilvēku piekopa izdomātu reliģiju.
Par to, kā realitātē funkcionē "spēļu meistara" Peko Koskinena veidotie mākslinieciskie akti, varēja pārliecināties ne tikai pašmāju jaunie režisori, kuri pirms festivāla nedēļu pavadīja viņa meistardarbnīcās, bet arī skatītāji, apmeklējot divus no režisora veidotajiem projektiem – Conversation Design/Sarunas dizains un Self Design/Pašdizains.
Skatītājs ir karalis
Peko Koskinens uzskata, ka tieši neveiksmīgās metodes, ar kurām teātra izrādes mēģina kļūt interaktīvas, ir iemesls tam, ka nereti skatītāji ir neatsaucīgi un noslēgti izturas pret uzaicinājumiem iesaistīties darbībā. Tieši tāpēc viņa izrādēs (arī festivāla laikā notikušajās Conversation Design un Self Design) skatītāji, kuri vienlaikus tajās spēlē centrālo lomu, netiek aicināti tēlot, bet gan, pilnībā saglabājot savu "es", piedalīties alternatīva realitātes scenārija veidošanā, tajā pašā laikā gūstot iespēju abstrahēties no ierastā realitātes plūduma.
Uzvedumā Conversation Design pie viena galda tiekas seši skatītāji/projekta dalībnieki un pats Peko Koskinens, lai piedalītos rotaļā, kurā realitāti ietekmē tikai divas stundas risinātajai sarunai piedēvētie noteikumi. Atbilstoši spēles uzstādījumam tās dalībniekiem ir iespēja "dizainēt" sarunu pēc saviem radošajiem ieskatiem. Tādējādi Conversation Design veido skatītāju un spēles autora radīti "performatīvi fragmenti", kā tos raksturo pats Koskinens. Spēles noteikumu pamatā lielākoties ir komunikācijas teorētiķu apspriestās cilvēku saziņas formu īpašības – lomas (stāstnieks, jautātājs un citi) un sociālās konvencijas.
Festivālā Dirty Drama notikušo izrādi var uzskatīt arī par apliecinājumu Peko Koskinena izmantoto interakcijas stratēģiju spēkam, jo izrādās, ka pat ierasti kūtrie un kautrie latvieši ir gatavi iesaistīties aktīvā sarunā ar svešiniekiem.
Sabiedrības un pilsētvides dramaturģija
"Mākslu ietekmē vide, kurā tā tiek radīta," atgādina cits festivāla viesis – nīderlandiešu jaunais režisors Julians Hetzels, kurš prezentēja savu projektu The Benefactor/ Labdaris. Viņa darbu Rīgas publika nevilcinājās salīdzināt ar Jāņa Baloža monoizrādi Nacionālais attīstības plāns/NAP, jo abas izrādes/lekcijas ar kritisku aci skatās uz mītnes zemju īstenotajām budžeta un politiskajām reformām.
Juliana Hetzela projekts, kurā viņš no Nīderlandes valdības saņemtos līdzekļus "veiksmīgas karjeras izveidei" ziedojis kādam bērnam Kongo, kļuvis par spilgtu mākslas, valsts finansējuma un labdarības simbiozes piemēru, kas rosina diskusiju par plašu sociālpolitisku tēmu klāstu.
Pašmāju jaunajiem dramaturgiem un režisoriem festivāla meistardarbnīcās par īpaši nozīmīgiem radošajiem faktoriem kļuva pilsētvide un tās iemītnieki. Gan meklējot vietas, kurās Spīķeru apkārtnē veidot izrādes par aktuālajām – skatītāju izvēlētajām – tēmām: jauniešiem, lielvalstu kariem un masu kultūru, gan dramaturgu gadījumā – mēģinot no pilsētniekiem izzināt noslēgumu savām jaunajām lugām.
Peko Koskinena vadībā meistardarbnīcās noticis arī mēģinājums radīt "teātra spēles". Sirsnīgs projekts bija izdevies Reinim Suhanovam un Jānim Znotiņam, kuri savas rotaļas dalībniekus, tumšā telpā meklējot un cenšoties atpazīt dažādus priekšmetus, aicināja kavēties bērnības atmiņās. Atraktīvu tējas dzeršanu bija sarīkojusi jaunā režisore Paula Prozoroviča. Tomēr jāatzīst, ka spēļu vakarā izskanējušais jaunās mākslinieces Ramonas Bušas-Virtmanes aicinājums piedalīties revolūcijā šķita nedaudz par skarbu un populistisku patīkamām rotaļām.
Dirty Deal Teatro direktore Anna Sīle uzsver, ka Latvijas jaunajiem režisoriem un dramaturgiem īpaši nozīmīga ir festivāla meistardarbnīcu daļa, jo tā veicina ideju apmaiņu ar citiem teātra profesionāļiem no Eiropas. "Ir skaidrs, ka nākamgad festivālā būs vairākas izrādes pilsētvidē, kuras veidojuši jaunie režisori no ārzemēm," saka Anna Sīle. Turpmāk tiks attīstīti arī Baltijas jauno dramaturgu darbu lasījumi, kuri, iespējams, paplašinās savas robežas uz Ziemeļvalstu pusi.