Pasludināt 2015. gadu par Raiņa un Aspazijas gadu bija zināms risks, īpaši, ja to vēl papildina Valsts kultūrkapitāla fonda mērķprogramma un citi šķietami viegli pieejami finansiālie avoti, kas mudināt mudina "uzcept projektiņu" par kārtējo Raiņa dzejas lasījumu vai sen izdotu Aspazijas dzejoļu krājumu pārkārtošanu citā muzeja vitrīnā. Pašiem dzejniekiem vairs neko daudz nevar nodarīt, bet viņu reputācijai gan – ja pie lietas ķeras kādi iztēles un intelekta nenomocīti kultūras darbinieki, drīz var gadīties kā vecā anekdotē: ieslēdzu radio – tur Rainis, ieslēdzu televizoru – Aspazija, tagad baidos atvērt ledusskapi...
Visus šos riskus jau precīzi aprādījusi Iveta Ratinīka KDi rakstā Vai mēs esam gatavi Rainim?, tāpēc neatkārtošos, taču uz iepriekšminētā fona ir milzīgs prieks satikties ar jebkādu projektu vai pasākumu, kas Raini un Aspaziju, ja tā drīkst izteikties, lieto radoši – ne tikai izlasa, atstāsta un ieliek vitrīnā, bet izmanto kā augsni, kā izejas punktu ceļojumam Raiņa un Aspazijas rakstos vai pat tikai kā iespēju padauzīties. Arī šāda iespēja, manuprāt, nav nekas nosodāms – liels cilvēks nekļūst mazāks, ja to noceļ no stingās bijības pjedestāla.
Viens domu grauds
Šādā priecīgas padauzīšanās kategorijā man šķiet ievietojams Jura Podnieka studijas projekts Domasspēks/Mindpower, kuru režisors Olafs Okonovs raksturo kā metodi "iemācīt mīlēt Raini – ar mazu, mazu karotīti": "Viena atrakcija, viens domu grauds, viens cukurgraudiņš, viens lēciens cauri uguņojošam riņķim. Un tā uz priekšu 29 reizes."
Runa ir par ciklu, kurā apkopotas pat ne īsfilmas, bet divu triju minūšu klipi – solīts, ka tādu būs tikpat, cik dalībvalstu Eiropas Savienībā, taču process vēl rit pilnā sparā, pagaidām uzfilmētas desmit epizodes, un katrs jaunais video uzreiz tiek nodots skatītāju vērtējumam dažādos virtuālajos kanālos – Facebook un YouTube –, kā arī Latvijas prezidentūras oficiālajā tīmekļa vietnē eu2015.lv, jo projekts iekļauts Latvijas prezidentūras ES Padomē oficiālajā publiskās diplomātijas un kultūras programmā.
Iztēles kūleņi
Projekta būtība ir vienkārša. Vispirms mūziķis Goran Gora un kultūras žurnāliste Eva Ikstena-Strapcāne pārģērbjas un nogrimējas par Raini un Aspaziju; par Aspazijas reinkarnāciju daudz nav ko teikt, ja negribam piesieties ne pārāk veiksmīgajam vecuma grimam, toties Goran Gora kļūst ne tikai vizuāli ļoti līdzīgs mūsu priekšstatam par Raini, bet arī mentāli it kā pārvēršas par tādu, kāds Rainis varēja būt, – vienmēr tāds kā uzvilcies aiz savas misijas apziņas, nepacietīgs aiz vēlēšanās darīt visu cilvēci laimīgu, un tūlīt!
Tālākā shēma visos klipos pamatā vienāda – producenti sameklējuši katrā Eiropas Savienības valstī kādu personību – skatītājam jātic, ka ievērojamu, kā apgalvots relīzē, lai gan lielākoties Latvijā viņu vārdi nevienam neko neizsaka, bet tas diemžēl ir neizbēgami – cik tad mēs vispār ko zinām par Eiropu? Tad Rainis vai Aspazija kopā ar attiecīgo personību dialogā nolasa kādu no viena vai otra dzejnieka īsformāta darbiem – dzejoli vai aforismu. Interesanti, ka pat vizuāli visi klipi sākas gandrīz vienādi – divi trīs hrestomātiski kadri no attiecīgās valsts ainavām vai konkrētas vecpilsētas (ne vienmēr izvēlētais varonis dzīvo attiecīgās valsts galvaspilsētā, un tas ir patīkami atsvaidzinoši), un tad klipa varonis, visbiežāk lēni soļodams, iepazīstina ar sevi.
Pēc šiem līdzīgajiem ievadiem vēl jo interesantāk katrreiz gaidīt, kādu kūleni pārmetīs autoru komandas iztēle, sagādājot Rainim un Aspazijai visādus piedzīvojumus – iespēju uzcept olas, kas tiks apēstas Karlovi Varu kinoteātrī, uzrepot kopā ar slovēņu hiphopa mākslinieku, pacilāt hanteles, tā iedvesmojot zibakciju Igaunijā, vai arī vispār pazust no kadra, ļaujot lietuviešu aktieriem mēmā kino stilistikā izspēlēt Lietuvas cietuma tēmu.
Mīļzeltaino samtputniņ!
Runājot par solījumiem – projekta Domasspēks publiskā puse apliecina virtuozu mārketingu (kaut vai spēju iedabūt grimēto Raini un Aspaziju Zelta mikrofona balvu pasniegšanas ceremonijas scenārijā) un mūsdienās tik nepieciešamo prasmi pārdot savu ideju, ietērpjot to daudzsološās vārdu mežģīnēs, piemēram, "projekta mērķis ir popularizēt mūsu dižgaru idejas Eiropā", "sabiedrībā pazīstami cilvēki no visām Eiropas Savienības dalībvalstīm savā dzimtajā valodā lasa un savas kultūras tēlos ietērpj citātus no Raiņa un Aspazijas daiļrades", "Raini un Aspaziju interpretē" šāda vai tāda "ievērojama personība"...
Godīgi sakot, ne vella viņi tur neinterpretē, vienkārši godprātīgi nolasa, izņemot ungāru ansambli Ars nova, kurš izdzied, un arī nekādos kultūras tēlos nekas neietērpjas, taču ir interesanti dzirdēt, kā hrestomātiskie "gūt var dodot, gūt var ņemot" un "pats esi kungs, pats laimei durvis ver" skan zviedru vai čehu valodā, un gribas cerēt, ka Aspazijas uzruna "Mīļzeltaino samtputniņ!" lietuviski ir tulkojama ietilpīgāk nekā titros redzamais angliski plakanais "My sweet, golden birdie!". Tāpat ir interesanti pavērot (ne iepazīt, jo to divās minūtēs gan nevar paspēt) projektam izvēlētās Eiropas personības – pat ja kāds ir tik arogants kā zviedrs Pērs Morbergs ("Mans TV raidījums ir ekstrēmi populārs, jo es ļoti labi gatavoju ēst.").
Vārdu sakot – diez vai būs izmērāms, cik rezultatīvi Domasspēks popularizē mūsu dižgaru idejas Eiropā, taču Latvijas mērogos Raiņa un Aspazijas jubilejas gada pasākumu virknē šis ir patīkami atraktīvs elements.