Laika ziņas
Šodien
Skaidrs
Rīgā +15 °C
Skaidrs
Ceturtdiena, 18. jūlijs
Rozālija, Roze

Varbūt pārgulēsim, mazulīt? Daugavpils teātra iestudējumu Pamatnoteikumi un Meli bez noteikumiem recenzija

Divās Daugavpils teātra izrādēs atšķirīgā veidā tiek pētītas partnerattiecības, uzdodot jautājumu, ko īsti cilvēki vēlas un gaida viens no otra

Vīriešu un sieviešu attiecību peripetijas, sekss, neuzticība, meli un to sekas – tēmu loks, kura dēļ uz teātri labprāt dodas ne mazums skatītāju. Daugavpils teātrī īsā laikā tapuši divi jauniestudējumi, kas vedina skatītāju vīrieša un sievietes attiecību labirintos, izmantojot atšķirīgu vēstījuma intonāciju un arī žanru. Režisors Gatis Šmits, debitējot Daugavpils teātrī, izraudzījies britu dramaturga Ērika Čapela komēdiju Pamatnoteikumi, savukārt teātra valdes priekšsēdētājs Oļegs Šapošņikovs jau otro reizi atgriezies pie Hermaņa Paukša lugas Striptīzs, šoreiz iestudējot to krievu trupā ar nosaukumu Meli bez noteikumiem. Tādējādi izrādes sasaucas savā starpā pat nosaukumu līmenī.

 

Zāles pret rutīnu

Čapela komēdija piedāvā situāciju, kad jauna pāra ierašanās pusmūža lauleņu ģimenes ligzdā saļoga un pārvētī šķietami  ērtas, bet nogurdinoši paredzamas attiecības. Scenogrāfs Rūdolfs Baltiņš skatuvi iekārtojis, respektējot lugā iezīmēto abu varoņu dzīves telpu, kurā vīrietim atvēlētā vieta ir kaut kas līdzīgs bāram. Marģera Eglinska atveidotais Džerijs ir samierinājies ar to, ka viņa dzīvē nekas aizraujošs vairs nenotiek, jo viņa sieva Džudīte veiksmīgi risina citu laulību problēmas, bet nesaskata tādas savā dzīvē. Jūlija Ļaha Džudīti rāda kā pašpārliecinātu, "pareizo balsi" atradušu ģimenes terapeiti, kura, ieraugot citus pārus, uzreiz ar prieku iesaistās padomu došanā. Marģers Eglinskis spēlē mazliet citā atslēgā, ne velti ar kolēģiem pēc izrādes spriedām, ka faktiski tas ir Vudija Allena tipa aktierdarbs, kurā rezignēta lūzera atveidojumā jūtama arī viegli skumja pašironija.

Džerijs un Džudīte, ieraugot no malas Ešlija un Džo attiecības, ir pārliecināti, ka tās ir vardarbīgas, jo tādas tās arī izskatās. Tiesa gan, uz skatuves Kaspara Zāles atveidotā labi noaugušā Ešlija un Zandas Mankopas Džo temperamenta uzplūdi ir tieši tik kontrolēti, lai izskatītos mazliet neveikli un nekaitētu mēbelēm un rekvizītiem. Čapela komēdijas sāls ir tajā, ka pēc sānsoļa patiesībā ilgojas gan vecākais vīrietis, gan viņa sieva, un, kad tas notiek, viņos atgriežas vitalitāte, īpaši jau Džerijā. To aktieris arī amizantā naivumā parāda.

Gata Šmita interpretācijas problēma ir, iespējams, pārāk lielā vēlme visu salikt pa plauktiņiem. Respektējot salonkomēdijas žanru, režisors, piemēram, izmanto skaņu efektus sižeta pavērsiena brīžos, viņš rūpīgi vada četrus varoņus cauri sižetam, taču izrādei trūkst jebkādas spontanitātes, īpaši pirmajā cēlienā, kas faktiski ir gara ekspozīcija. Rūpējoties par maksimālu dabiskumu, aktieriem tiek nofiltrētas rakstura krāsas, kas palīdzētu uzturēt lielāku interesi par notiekošo, temporitms ir rāms, un nav dzīva nerva. Pati luga palīdz aktivizēt tēlu attiecības otrajā cēlienā, tomēr neatstāj sajūta, ka pret paša tulkoto darbu Gatis Šmits ir izjutis zināmu distanci un pat tādus kā kompleksus, jo publicitātes materiālos viņš īpaši steidz uzsvērt, ka salonkomēdijas mēdz būt banālas, bet šeit "nav nekā piedauzīga vai lēta". Vai Gatim Šmitam pašam nāk smiekli, skatoties šo izrādi? Bet varbūt viņš to nemaz nevēlas panākt? Publika teju izmisīgi cenšas smieties par katru mazāko iemeslu, jo atnākusi taču uz komēdiju.

Daļai Rīgas skatītāju papildu intriga varētu būt Kaspara Zāles atgriešanās uz skatuves pēc ilgāka laika, kas pavadīts, tiesājoties ar Dailes teātri par atlaišanu no štata. Aktierim Ešlija loma piestāv, kaut arī viņam režisors varētu ļaut varoņa raksturu vēl mazliet paspilgtināt, izceļot to, ka, būdams kopā ar jaunu, slaidu modeles tipa meiteni, viņš klusībā sapņo par pavisam cita tipa sievieti – kādu atrod Džudītes personā. Zandas Mankopas Džo ir labsirdīga jauniete, kura savukārt spēj atslēgt paguruša pusmūža vīrieša sirdi un jutekļus. Pašu jauniešu attiecību jēga un izpausmes īsti skaidras netiek – vai tiešām "kas mīlējas, tas ķīvējas"?

Vēl jāpiebilst, ka dabiskuma vārdā režisors nav īpaši rūpējies, lai aktierus no skatuves varētu perfekti sadzirdēt. Marģers Eglinskis, īpaši sākumā, balsij piešķir tādu kā šķietami nevērīgu nazālu pieskaņu, taču šāds runasveids kaitē dikcijas kvalitātei, bet abi jaunie aktieri brīžiem vienkārši runā pārāk klusu un neskaidri. To vajadzētu izlabot.

 

Spēle vārdu plūdos 

Ja godīgi, režisora Oļega Šapošņikova atgriešanās pie nebūt ne izcilās Hermaņa Paukša ludziņas Striptīzs pēc desmit gadu pauzes šķiet savdabīga, tomēr ne pārsteidzoša. Oļegam Šapošņikovam ir ne vien režisora, bet arī psihoterapeita izglītība, un cilvēku rīcības psiholoģiskā motivācija viņu aizrauj. Izrādes anotācija vēsta: "Par meliem un to lomu mūsu dzīvē. Par mīlas trīsstūri, kurā neviens no personāžiem patiesībā nezina, kuru mīl, ar kuru vēlas dzīvot kopā un kāpēc. Atbilžu meklējumos galvenie varoņi neiztiek bez psiholoģiskām manipulācijām vienam ar otru, kuru rezultātā līdz galam nespēj būt atklāti ne pret sevi, ne citiem."

Vēl viens iemesls, kāpēc režisors acīmredzot vēlējies iestudēt materiālu, kurā varoņi manipulē viens ar otru, ir tīri pedagoģisks, slīpējot gan jau trupā kādu laiku esošo aktieru Aleksandra Komarova un Kristīnas Zaharovas, gan teātra studijas šī gada absolventa Eduarda Beļņikova prasmi strādāt psiholoģiski nospriegotā materiālā. Taču problēma ir, ka Paukša luga pati par sevi nav rakstīta kā drāma, par to varam pārliecināties Latvijas Nacionālās bibliotēkas digitālajā krājumā, kur skaidri un gaiši rakstīts: "komēdija".

Striptīzs 2006. gadā izdots arī romāna formātā un saņēmis ārkārtīgi bargu un principiālu Gunta Bereļa kritiku (manuprāt, mūsdienās vairs kritikas par izteikti vājiem literāriem darbiem neraksta). Tajā cita starpā teikts: "Striptīzā ietilpinātais ūdens daudzums ir gluži vienkārši neticams – grūti iedomāties, kā vispār rakstošs cilvēks spējīgs dabūt gatavu tik vērienīgu un absolūti nefunkcionālu tekstu, kurā netiek pateikts itin nekas, vien nebeidzami dialogi un moralizēšana virtuves filozofijas garā."

Lai arī Oļegs Šapošņikovs neiestudē romānu, bet lugu, vārdu plūdi palo arī tajā, taču paradoksālā kārtā, iespējams, tieši šīs daudzvārdības dēļ režisors lugu interpretē jau otro reizi, jo tā dod iespēju kārtīgi izrunāties par to, kas režisoram šķiet saistoši: kas notiek starp diviem vīriešiem un sievieti. Izrādes nosaukumā jau atkārtoti akcentēta šo attiecību galvenā problēma: 2012. gada iestudējuma nosaukums bija Meli, tagad – Meli bez noteikumiem. Taču iestudējuma pretenzija uz psiholoģisku drāmu un lugas teksta kvalitāte nonāk zināmā pretrunā. Piemēram, par pilnu tiek ņemti tie pārspīlējumi, ko Paukšs vieglu roku ierakstījis lugā, – ka uzņēmējs Rojs jau ilgstoši pārguļ ar pilnīgi visām savām darbiniecēm, savukārt viņa sieva Agrita rāpjas pa ugunsdzēsēju kāpnēm (!), lai to konstatētu.

Režisoru vairāk interesē trešais varonis, šķietamais ģimenes draugs Svens, kurš šajā – piedodiet par ironiju – Ādama un Ievas arhetipiskajā stāstā pilda čūskas lomu. Viņš aizgādnieciski izturas pret sievieti, nemitīgi dēvēdams viņu par mazulīti, vienlaikus izliekoties par saprotošu draugu viņas vīram. Kāpēc Svens to dara? Patīk izbaudīt varu, sajust, kā citi cilvēki viņa rokās kļūst vijīgi kā plastilīns? Aktieris Aleksandrs Komarovs spēlē to, ko rāda saviem šķietamajiem draugiem, bet kas īsti ir zem šīs maskas? Dzelžains plāns vai nekaunīga improvizācija? Kristīnas Zaharovas Agritā galvenās krāsas ir atriebības kāre un vaļā palaista kaisle, savukārt Eduards Beļņikovs piesaista ar izteiksmīgu vizuālo tēlu un balsi. Viņam ir visi dotumi, lai izveidotos par veiksmīgu skatuves mākslinieku, un Roja lomā viņš seko līdzi režisora zīmējumam, taču ir lietas, kas nāk tikai ar pieredzi, un šajā tēlā pašlaik pietrūkst padumja, bet pašpārliecināta donžuāna nekaunības un apstulbuma, saskaroties ar negaidītu situāciju.

Režisors sadarbībā ar scenogrāfi Ingu Bermaku, kostīmu mākslinieku Gati Timofejevu, gaismu mākslinieku Sergeju Vasiļjevu un horeogrāfi Innu Bogeruku ir mēģinājis izrādi ievirzīt teju simboliskā gultnē – te ir divi puskaili dejotāju pāri, kuru kustības pretendē uz saturisku dziļumu, noslēpumaina pustumsa, spēles ar apģērba krāsu (Agritas tērpu krāsu palete no gaišas uz melnu, tāpat melna apakšveļa zem gaiša apģērba visiem varoņiem). Taču izrādei par meliem vajadzētu būt absolūti godīgai pret skatītāju formas un satura ziņā. Paukša luga savā būtībā ir spēle bez nopietnas analīzes, uz kādu savukārt pretendē režisors, bet šī pretruna padara iestudējumu smagnēju, cīnoties ar daudzvārdīga teksta plūdiem. Vīrietis, sieviete un sekss ir atslēgvārdi, kas skatītāju zālē ievilina samērā garantēti. Tomēr abos gadījumos Daugavpils teātra iestudējumi neizsmeļ iespējas, ko šī tematika var sniegt. 

 

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja