Vai spēsi nostāties gaismas pusē. Operas Spēlēju, dancoju recenzija

Simboliskais un sadzīviskais. Latviskais – lokāli uzrunājošais un visai pasaulei būtiskais. Laicīgais un pārlaicīgais. Aktuālais un senais. Nākotne un mantojums. Mākslinieks – radoša personība – un viņa radošā misija. Filosofiskais un ironiski paškritiskais, līdz pat sociālkritiskai maskulīni patriarhālas sabiedrības vērtību revidēšanai. Izvēle starp gaismu un tumsu, cīņu un konformismu. Upuris un ziedojums. Iekšējais ļaunums, kas ir vēl bīstamāks par ārējo, jo dzīvo mūsos pašos… Šie ir tikai daži aspekti pārdomās, kuras neatstājas pēc Imanta Kalniņa operas Spēlēju, dancoju jauniestudējuma noskatīšanās Latvijas Nacionālajā operā.

Diriģents Mārtiņš Ozoliņš un režisore Laura Groza-Ķibere ar savu radošo komandu, kuras veikumā īpašas pieminēšanas vērta ir Miķeļa Fišera veiksmīgā debija operas scenogrāfijā, Kristīnes Pasternakas kostīmu raidītais vēstījums un Rūdolfa Gediņa trāpīgā kustību režija, ir jaunā skatījumā aktualizējuši 1977. gadā radītās operas domu: kā tu rīkosies brīdī, kad būs jāizvēlas? Vai spēsi nostāties gaismas pusē? Kopā ar daudzajiem izrādes varoņu atveidotājiem divos izpildītāju sastāvos (Leldes lomu apguvušas četras solistes), šajā darbā īpaši nozīmīgo kori un orķestri, kuru bagātinājušas operai neierastākas tembrālās krāsas (ģitāra, basģitāra u. c.), izdevies radīt uzrunājošu, muzikāli un vizuāli spilgtu iestudējumu. Tas izceļas ar mērķtiecīgu, pamatotu un svaigu interpretāciju, izlasot Raiņa (operas pirmavota – lugas Spēlēju, dancoju), Imanta Ziedoņa (operas libreta) un Imanta Kalniņa mūzikas vēstījumu caur šodienas pieredzi, jautājumiem un kaislībām. Te arī ir šī iestudējuma galvenā vērtība, jo mākslas uzdevums ir urdīt un jautāt, nevis salikt visu īstajās vietās. Ja tā ir, tad "dzīvs irrr".

Dzīvi dzīvot!

Šajos vārdos sakoncentrēta visa Leldes ilgošanās – pēc laimes, pēc brīvības –, vai to saistām ar neatkarīgās Latvijas tapšanas un pastāvēšanas vēsturi vai gluži cilvēciskām dziņām. Jaunavu, kuras liktenis atkarīgs no citu, nevis viņas pašas gribas, Laura Groza-Ķibere atmodina un piešķir viņai kaislību, ko atradusi Imanta Kalniņa mūzikā, ar režijas līdzekļiem sniedzot Leldes tēlam jaunas šķautnes – izrādās, patiesībā viņa nemaz nevēlas kļūt par Zemgus sievu, bet sabiedrība spiež to darīt.

Protams, aktīvais varonis ir kokles spēlmanītis Tots – ļoti dinamisks cilvēciskas un radošas kaislības koncentrāts, savveida latviešu Orfejs, kurš izrādes gaitā iziet grūtiem pārbaudījumiem pilnu atzīšanas un pārtapšanas ceļu. Ļoti grūts un sarežģīts tas ir arī tenoram, jo ir jātiek galā ar Imanta Kalniņa mūzikas āķīgajiem intonatīvajiem uzdevumiem, balansējot starp mažoru un minoru, starp nemitīgu augsto un zemo skaņkārtas pakāpju miju, ar kuru komponists nav skopojies pat visaugstākajā tesitūrā un visdramatiskākajos brīžos. Jāsaka – Raimonds Bramanis ar šo uzdevumu tiek galā spoži. Viņš ir ne tikai lieliskā vokālajā formā, bet ir arī dedzīgs aktierspēlē, abas dabiski savienojot visā izrādes gaitā, kur Totam gandrīz visu laiku jāatrodas uz skatuves. Viņa dziedājums pirmā cēliena 2. ainā, kurā sērojošais Tots vēršas pie Zemes mātes, 2. cēliena monologs Es apvienošu un kulminācija finālā ir īsts mākslinieka varoņdarbs. Turklāt apbrīnojami, ka, spoži to paveicis pirmizrādē, viņš spēja to vēlreiz atkārtot arī izrādē, kas sekoja tikai pēc vienas dienas!

Līdzās spēkam Raimonds Bramanis pārliecināja arī ar maigumu, kas gaišā vienkāršībā staroja, dziedot Čuči, guli, līgaviņa, uz manām rociņām… Kaislīgs, izteiksmīgs Tots bija arī Andris Ludvigs (otrajā sastāvā), lai arī 3. cēlienā jau bija jūtama cīņa ar balss nogurumu. Par spīti tenoriem nesaudzīgajai Tota vokālajai partijai, tieši viņi visu izrādes dalībnieku kontekstā pārsteidza ar izcilu dikciju – beidzot varēja saprast katru dziedāto vārdu!

Leldei dziedājumu nav daudz, un tie nav plaši. Viņas vokālā partija izrādījās ļoti piemērota Jūlijas Vasiļjevas atvērtajai, pilnasinīgajai balsij, savukārt Marlēnai Keinei šī loma šķiet vairāk atbilstoša skatuviski, nevis vokāli. Vizuāli viņa ir līgava, no kuras nevar novērst acu, taču vokālajam izpildījumam šajā tēlā nepietiek tikai ar balss dzidrumu un intonatīvo tīrību. Trūkst brīva plūduma un vijīguma, balss skan šauri kā sidraba diedziņš. Gaidīsim pārējās Leldes, kuras šobrīd vēl sēž uz rezervistu soliņa.

Leldes līgavainis Zemgus salīdzinājumā ar pirmavotu tēlu sistēmā ir ar nolūku pazemināts – gļēvs, par sevi nepārliecināts, grūstāms memmesdēliņš, kurš spēj vien paklausīt savai valdonīgajai mātei, kuru Andžellas Gobas atveidojumā nevarētu nepamanīt pat visraibākajā ļaužu masā. (Viņa ir pilnīgs pretstats raižpilnajai, pazemīgajai meitas mātei – Evijai Martinsonei vai Airai Rūrānei.) Un tikai dažreiz impulsīvi Zemgus atceras, ka ir vīrietis… Baritons Juris Ādamsons ar šo izaicinājumu tiek galā lieliski – viņš līdz sīkākajām detaļām ir noslīpējis šo tīši nožēlojamo, stiprajam dzimumam neglaimojošo tēlu.

Atzīšos, ka vienīgais, ko līdz šodienai atceros no skolas gados redzētā Spēlēju, dancoju pirmuzveduma 1977. gadā, ir… Zemesvēzīša – Maijas Krīgenas – balss. Zemesvēzītis Lauras Greckas rimti nosvērtajā izpildījumā noteikti būs tas, ko paņemt līdzi ilgākam laikam arī no tikko redzētā jaunuzveduma. Atraktīva un dramaturģiski nozīmīga trijotne ir Aklais – Rihards Mačanovskis, Klibais – Rinalds Kandalincevs un Ragana – Ilona Bagele.

Dekoratīvā stagnācija

Zīmīga ir iestudējuma norises vide: kāzas 11. novembra krastmalā, kur svinēšanas gaitā aizdegas Rīgas pils, gluži kā tas notika pirms sešiem gadiem. Pēc tam – jau uguns sapostītajā pils interjerā, kur operas finālā sākas pirmie rekonstrukcijas darbi. Šie simboli papildina Raiņa simbolu sistēmu.

Īpaši interesanti un asprātīgi jaunajā iestudējumā uz mūsu Operas skatuves parādīta velnu rija (elle) un tās iemītnieki. Velni un raganas ieperinājušies izdegušajā Rīgas pilī, pašā Sūtņu akreditācijas zālē. Turklāt visa elles radība ir ietērpta parodēti stilizētos latviešu "tautastērpos", aplī sprauni dej trīssoli, līnijā izpilda zīmīgākos Gatves dejas žestus un ar biedējoši paātrinātām neredzamu, taču skaidri nojaušamu tridekšņu dzinkstināšanas kustībām maļ elles maļamo. Uzposušās apkvēpušos košsārtos brunčos, greznojušās ar pārspīlēti lieliem plastmasas kroņiem un četrām (!) blondām, biezām bizēm, raganu "zeltenes" rosījās kā ērmotos deju svētkos: tuš, tuš, tuš.

Visticamāk, tie varētu būt padomjlaiku deju svētki, jo ar šo laiku asociējas arī iespaidīgais slidkalniņš skatuves labajā pusē, pa kuru ik pa brīdim lejup nošļūca kāds no velniem. Tiem, kas to pieredzējuši, tas uzreiz atsauca atmiņā slidkalniņu tolaik par Pionieru pili pārvērstajā Rīgas pilī, pa kuru Jaungada eglīšu laikā varēja nobraukt stāvu zemāk (tā bija visiecienītākā atrakcija Jaungada masu pasākumos toreizējā Pionieru pilī, bērni stāvēja rindā). Viss kopā – uzskatāmi dekoratīva, garlaicīgas rutīnas saēsta stagnācija.

Šo vidi spilgti apdzīvoja elles tēli, kuru še ir krāšņa galerija. Trejgalvja varu un arī viņa cilvēciskās īpašības vispārliecinošāk jūt Jāņa Apeiņa balsī un stājā. Viņa Trejgalvis ir neapšaubāms velnu rijas valdnieks līderis. Būtu grūti iztēloties vēl kustīgāku, veiklāku un atraktīvāku mazo Velnēnu par Mihailu Čuļpajevu. Ļaunais Kungs Krišjāņa Norveļa atveidojumā ir komisks, savukārt Romāns Poļisadovs, pateicoties savam varenajam, dziļajam basam, spēj ievibrēt arī baiļu trīsas.

Spēlēju, dancoju

LNO 14.XI, 11.XII plkst. 19.