Laika ziņas
Šodien
Viegls lietus
Rīgā +5 °C
Viegls lietus
Piektdiena, 27. decembris
Inita, Elmārs, Helmārs

Trupas saliedēšana ar lellēm. Izrādes Bez morāles. Ar lellēm recenzija

Ironija par talantu šoviem, dažas politiskās aktualitātes un zaigojoša Mazā nāriņa – Mārtiņš Eihe Leļļu teātra direktora karjeru sāk ar pieaugušo auditorijas uzmanības piesaistīšanu

Valsts Leļļu teātrim pieaugušie, kas lielākoties uz izrādēm iet līdzi saviem bērniem un mazbērniem, kā mērķa grupa bijusi interesanta jau sen. Leļļu rēvija Interlellis – 67, kā liecina izrādes nosaukums, tikusi iestudēta pirms 56 gadiem, bet ir taču bijis gan Šveiks, gan Dekamerons, gan pavisam nesenā pagātnē Zelta zirgs, Skroderdienas Silmačos un Kazanova, un ne tie vien.

Politiski erotisks kabarē – tāds ir jaunās izrādes Bez morāles. Ar lellēm žanrs. Precīzāk, pieteiktais žanrs. Realitātē izrāde, īpaši pirmā daļa, vairāk atgādina to pastāvīgi gatavoto numuru virknējumu, ko teātra slengā mēdz dēvēt par kāpostnieku. Skatītāju atsauksmes lielākoties ir pozitīvas, izrādi iesaka noskatīties draugiem un radiem, un no tāda viedokļa mērķis ir sasniegts. Taču, ja teātrim būs āķis lūpā un interese šo virzienu turpināt un attīstīt (tas būtu labi), ir vērts padomāt, kā mērķus sasniegt precīzāk.

Latviešu teātrī politiskā kabarē žanru vairākus gadus kopis Nacionālais teātris un režisors Edmunds Freibergs ar Teātra dienas koncertiem, kuru centrālā zvaigzne – Svetlanas Bless Žurka Kornēlija – kļuva par zīmolu. Cilvēki neatcerējās, kā konkrētajā gadā nosaukts koncerts, bet gāja "uz Žurku". Žurkas un Circeņa – Jāņa Skaņa – tandēms dialogos apsprieda politiskās aktualitātes, un šie dialogi nebija tikai saistviela starp muzikālajiem numuriem vien, tieši tajos teātris definēja savu pozīciju pret aktualitātēm. Politiskā dimensija Žurkas koncertos izpaudās arī kā tieša politiķu kariķēšana, un viņu atpazīšana kļuva par vienu no nozīmīgākajiem publikas izklaides avotiem. Šajā ziņā Leļļu teātra piedāvājums ir abstraktāks un vēršas pret parādībām, nevis konkrētām personībām un to rīcību.

Valdzinošais konferansjē

Iestudējumam Bez morāles. Ar lellēm ir divas izteikti atšķirīgas daļas, ko apvieno Rūdolfa Apses artistiskais, plastiskais, mazliet ciniskais konferansjē. Aktieris ļoti rūpīgi ir iedziļinājies žanrā un ir savā vietā kā zivs ūdenī, pat ja pirmizrādes vakarā bija jūtams neliels satraukums. Tam ir arī objektīvs pamats – pašlaik teātris izmanto Rīgas Latviešu biedrības lielo zāli, kas nav ērta teātra skatītājiem, arī pirms izrādes nākas drūzmēties šaurā priekštelpā (ja atgrieztos prasība pēc divu metru distances, iestātos katastrofa). Zālē ir grūti panākt to elegances un viegluma atmosfēru, ko prasa kabarē žanrs, tādējādi jau no pirmajiem brīžiem nākas samierināties ar zināmiem kompromisiem. Tieši Rūdolfa Apses ievadtekstā parādās tas politiskā kabarē ironijas elements, kas vēlākajā priekšnesumu virknē viscaur netiek saglabāts. Ja teātris nākotnē sadomātu iestudēt Šekspīra Sapni vasaras naktī, uz Paka lomu būtu nopietns pretendents

Izrādei norādīti četri režisori: Mārtiņš Eihe, Edgars Kaufelds, Edgars Niklasons un Vija Blūzma. Cik saprotams no iepriekš sniegtās informācijas, koncertnumuri ir veidoti atsevišķās grupās, attīstot aktieru idejas, un tad apvienoti kopā. Pirmais cēliens iecerēts kā šova atlases kārta, otrais – kā pats šovs. Mārtiņš Eihe faktiski izdara to, ar ko bija iezīmīgs arī viņa mākslinieciskās vadības posms Rēzeknes teātrī Joriks, proti, apvieno divas paralēli strādājošas trupas vienotā ansamblī. No tāda viedokļa izrāde savu mērķi sasniedz, lai gan aktieriem doto uzdevumu apjoms atšķiras. Vispār Leļļu teātra aktieru atpazīstamības jautājums ir svarīgs – bērnu repertuāra izrādēs viņi bieži vien paliek aiz aizslietņa un publikai kļūst pazīstami tad, ja parādās ārpus teātra kādā seriālā vai raidījumā. Piemēram, Elīnas Bojarkinas atpazīstamību nodrošina gan seriāls Nemīlētie, gan televīzijas šovs Dejo ar zvaigzni, uz kuru viņa tika uzaicināta atkal jau primāri seriāla dēļ. Tādējādi šāda veida šovs varētu kļūt ne vien par leļļu parādi, bet arī iespēju aktieriem apliecināties aci pret aci ar skatītājiem. Ja šāda veida izrādes teātris nolems veidot arī nākotnē, varbūt ir vērts padomāt, piemēram, par aktieru un leļļu duetiem vai dialogiem, kas ļautu atklāties aktieru personībām, vienlaikus plašāk apspēlējot leļļu repertuāra daudzveidību.

Kāpēc tieši šie?

Pašlaik ir pagrūti saprast kopsakarības, kāpēc izvēlēti tieši tie tēli, kuri parādās izrādē. Pirmajā daļā redzamajā atlasē žūrijā piedalās triju aktieru darbinātā Dīva, kas runā un dzied Baibas Vanagas balsī, kā arī divi rūķīši un divas laumiņas, kas ir samērā bezpersoniski tēli. Vērtējot atlases dalībnieku priekšnesumus, Dīvas viedoklis ir noteicošais, tomēr interesantāk būtu, ja žūrijā sēdētu pazīstamāki tēli (protams, ja to pieļauj autortiesības, – jā, es gribu redzēt krokodilu Genu žūrijā un Bokas jaunkundzi kā šova dalībnieci). Pašlaik žūrijas diskusijas brīžiem ir, kā teikt, vienos vārtos, pat samērā brutālas un iznīcinošas, kas nav pārāk aizraujoši. Ekstravagantā ideja Dīvu pirmā cēliena beigās nogalināt arī paliek bez īsta pamatojuma un tālākas virzības (šurp Capu!), un otrā cēliena sākums kā Dīvas piemiņas gājiens ir ļoti smagnējs un sevi neattaisno.

Rūtas Dišleres kā dramaturģes uzdevums acīmredzot ir bijis nevis virzīt sižetu, bet sasaistīt aktieru sagatavotos numurus, kas vājina dramaturģisko vienotību kopumā. Atsauces uz sociālpolitiskajām aktualitātēm ir vispārīgas, piemēram, rasisms ainā ar Omara Haijāma pēcteci vai arī aizliegums dziedāt krieviski, ko piemēro Neliela auguma dziedātājam. Rodas iespaids, ka dialogu aprautības iemesls ir bailes no tā, ka dialogi iestiepsies, izrāde kļūs pļāpīga un zaudēs temporitmu. Taču, ja teksti būtu precīzi un asprātīgi, šādas problēmas izpaliktu. Salīdzinoši iespaidīgs izdevies laikmetīgās mākslas akts Riharda Zeļezņeva un Matīsa Millera sniegumā, kas vienlaikus aktualizē vairākas svarīgas tēmas.

Otrā cēliena dramaturģija ir kompaktāka, jo saistās ar konkrētu – Mazās nāras – sižetu, toties tālākā plānā atvirzās kabarē princips. Otrajā cēlienā attīstās pirmā cēliena atlasē redzētie tēli, piemēram, Riharda Zeļezņeva Balonvīrs beidzot izspēlē iecerēto numuru ar publikas iesaistīšanu un vēlāk pārtop par Princi. Scenogrāfu apvienība Grāfienes otrajā cēlienā uz skatuves izveido ko līdzīgu akvārijam, bet zvaigznes aizstāj ar jūraszvaigznēm. Tomēr arī šajā gadījumā jautājums, kāpēc tieši šie tēli un kāds ir vēstījums, līdz galam netiek atbildēts. Jā, jaunības un mīlestības tēmas ir universālas, tās apspēlēt var vienmēr.

Īpaši jāuzslavē muzikālais noformējums Raimonda Petrauska virsvadībā, viņš ir arī aranžējumu autors. Dziesmu izvēles asprātība un trāpīgums (daža laba bija jau aizmirsusies, savukārt citas izmantotas negaidītā kontekstā) nostrādā precīzāk par dramaturģiju. Piemēram, dziesmu saspēle, kurā viena apgalvo, ka mīla ir jāmeklē, otra – ka nav, ir veiksmīgs atradums, kas liecina par muzikālā vadītāja erudīciju. Raimonda Petrauska, Ernesta Mediņa, Daces Vītolas un Anrija Sirmā ansamblis uztur iestudējuma tonusu. Aktieri visnotaļ veiksmīgi tiek galā ar vokālajiem numuriem, viņiem palīdzējusi pedagoģe Annija Putniņa. Tomēr kopumā ir skaidrs, ka pašreizējais galarezultāts neuzrāda visas ansambļa un leļļu izmantošanas iespējas. Jā, ir leļļu tehnikas daudzveidība, ir asprātīgas epizodes, tomēr, precīzāk virzot procesu un labāk saprotot, ko vēlas sasniegt, iespējams panākt daudz vairāk. Vairāk drosmes, vairāk atraisītības, varbūt arī vairāk konkrētības. Vēlme sevi parādīt un azarts jau ir.

Bez morāles. Ar lellēm
Rīgas Latviešu biedrības Lielajā zālē 19., 20.I plkst. 19, 26.II plkst. 14 un 18, 10., 29., 30.III plkst. 19
Biļetes Biļešu paradīzes tīklā EUR 15–25

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli

Mūžībā devies mākslinieks Eižens Valpēters

Ziemassvētku laikā 23. decembrī mūžībā devies mākslinieks nonkonformists, grāmatas Nenocenzētie. Alternatīvā kultūra Latvijā. XX gs. 60-tie un 70-tie gadi (2010) sastādītājs Eižens Valpēters (1943–20...

2024. gads teātrī. Teātris nav ēka

Gandarījumu ir sagādājuši oriģināldarbi, kas runā par šīs zemes cilvēkiem, viņu vēsturi un šodienu, cerībām un vilšanos, stereotipiem un vērtībām

Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja