Patlaban ražīgākais Latvijas teātra režisors Valters Sīlis šajā sezonā laiž klajā vidēji vienu pirmizrādi mēnesī dažādos teātros. Pat ja daļa no tām tapušas agrāk, vēl "bezpublikas" apstākļos, tik un tā var tikai apbrīnot režisora darbaspējas un radošo ideju intensitāti, jo darbi ir ļoti dažādi gan formas, gan satura ziņā. Starp trim Nacionālā teātra pirmizrādēm laikā no augusta līdz oktobrim un starptautisko projektu Frankenšteina komplekss (Dirty Deal Teatro) janvārī Valters Sīlis aizvadītā gada nogalē Liepājas teātrī iestudējis Maksa Friša lugu Biogrāfija. Spēle.
Absurda motīvs
Šveiciešu rakstnieka Maksa Friša daiļrade veidojusies spēcīgā eksistenciālisma zīmē, kas dramaturģijā realizējas intelektuālās lugās – diskusijās ar absurda elementiem. Lugu Biogrāfija. Spēle latviski īpaši Liepājas teātra izrādei pārtulkojis Ingus Liniņš. Vācvalodīgajā teātrī tas ir viens no visbiežāk iestudētajiem Friša darbiem. Pirmais variants tapis 1967. gadā, bet 1984. gadā autors atgriezies pie šī darba atkārtoti, un pārstrādātā versija ir arī Valtera Sīļa izrādes pamatā. Absurda jeb neiespējamā motīvs šeit parādās jau pašā konceptā. Galvenajam varonim Hannesam Kīrmanim tiek dota iespēja, pēc kuras ilgojas daudzi, bet kura realitātē nav sasniedzama, – vēlreiz izdzīvot savu dzīvi, izspēlējot dažādus tās variantus kā teātra mēģinājumos ar kāda Spēles vadītāja, divu asistentu un spēles un dzīves partneres Antuanetes Šteinas palīdzību.
Maksa Friša darbi latviešu teātrī iestudēti ik pa laikam, vairākkārt arī Liepājas teātrī. Un daudzējādā ziņā Valtera Sīļa iestudējums runā par tiem pašiem jautājumiem, ko 1991. gadā uz šīs pašas skatuves poētiskajā un noslēpumainas atmosfēras uzlādētajā izrādē Štillers uzdeva režisors Juris Rijnieks un titullomas tēlotājs Mārtiņš Vilsons: "Kā cilvēks var pierādīt to, kas viņš patiesībā ir?"
Hanness Kīrmanis ir etoloģijas un biheiviorisma profesors, kurš salīdzinošā aspektā pēta dzīvnieku un cilvēku izturēšanos. Lai gan par Kīrmaņa zinātniskajiem atklājumiem lugā netiek runāts, tomēr acīmredzami izvēlētajā zinātņu nozarē slēpjas zināma autora ironija – dabaszinātnieks, kura pasaules izpratne strikti balstīta materiālistiskos, racionāli izskaidrojamos parametros (biheivioristi pēta konkrētas cilvēku un dzīvnieku uzvedības paradumus un likumsakarības starp stimulu jeb kairinātāju un reakciju), tiek pakļauts (vai arī pats sevi apzināti pakļauj) eksperimentam, kas praktiski nav iespējams.
Valtera Sīļa daiļrades kontekstā te ir pamats vilkt tematiskas paralēles ar Mārgaretas Edsones lugas Prāts iestudējumu Nacionālajā teātrī 2015. gadā par to, kā nedziedināmi slims zinātnieks mēģina apmānīt savu ķermeni, intensīvi nodarbinot prātu. Arī Biogrāfiju. Spēli var iestudēt kā intelektuālu rēbusu, šaha partiju vai, izmantojot paša Friša piedāvāto terminu, – matemātiskās kombinatorikas permutāciju. Proti, izmēģināt viena un tā paša notikuma elementu dažādās sakārtojuma kombinācijas, katru reizi it kā ieraugot notikumu no jauna.
Tikpat iespējams ir daudz biežāk lietotais princips "teātris teātrī", kad notikums nepārprotami risinās uz skatuves un nekas nenotiek pa īstam. Ne velti pirmajai lugas versijai Makss Frišs pievienojis arī komentārus, kuros tieši uzsvēris, ka Spēles vadītājs (sākotnējā variantā – Reģistrators) nav uztverams kā metafizisks spēks, bet tikai kā teātra spēles elements.
Pārfrāzējot Brehtu
Pie šī principa formāli it kā turas arī Valters Sīlis Liepājas teātra izrādē. Par to liecina kaut vai mistifikācija izrādes programmiņā, kurā publicēti vairāki "režisora uzrunas" uzmetumi. Iespējams, tos sacerējis Valters Sīlis, bet tikpat ļoti iespējams, ka ne, jo autors nav norādīts. Uzrunā atrodamas vismaz divas ar Friša radošo biogrāfiju saistītas kļūdas (nezinu – jaušas vai nejaušas): par lugas Biogrāfija. Spēle sarakstīšanas gadu uzdots tās pirmiestudējuma gads, savukārt lugas Bīdermans un dedzinātāji nosaukumā galvenais varonis pārtapis par Bīdermeijeru. Savukārt programmiņā bez atsauces minētais Friša citāts: "Cilvēks, kuru neuztrauc politika, savu politisko partiju ir izvēlējies. Tā ir valdošā politiskā partija," – patiesībā ir brīvs Bertolta Brehta slavenā izteikuma "Mākslā bezpartejiskums nozīmē piederību valdošajai partijai" (Mazais teātra organons, 55. nod.) pārfrāzējums. Tā gan nav liela problēma, jo Frišs no Brehta ir ietekmējies ļoti apzināti un neslēpti un kopā ar savu tautieti un laikabiedru Frīdrihu Dirrenmatu pamatoti ir uzskatāms par spilgtu brehtiskās estētikas turpinātāju XX gadsimta otrās puses vācvalodīgajā dramaturģijā. Bet skaidrs ir viens – programmiņa skatītāju orientē uz spēli.
Arī uz skatuves viss ir tieši tā, kā Frišs paredzējis. Centrā scenogrāfs Uģis Bērziņš radījis šķietami reālistisku istabu, bet priekšplānā un sānos redzami Spēles vadītāja un asistentu galdiņi un darba piederumi, kas tiek likti lietā atbilstoši teātra specifikai. Uzsvērti mainās arī fona apgaismojums (gaismu mākslinieks Toms Streilis). Intriģējošs ir izrādes sākums, kad pirmo reizi viena un tā pati epizode starp Kīrmani un Antuaneti tiek izspēlēta divos atšķirīgos veidos – vispirms Kīrmaņa lomā iejūtas Spēles vadītājs un parāda savu versiju, bet pēc tam to pašu izspēlē jau pats Kīrmanis.
Gata Malika Spēles vadītājs un Rolanda Beķera Kīrmanis apzināti padarīti līdzīgi ar izteiksmīgām vienāda stila brillēm un sirmiem deniņiem, tomēr jau minētajā sākuma epizodē attieksmi pret Anetes Berķes Antuaneti viņi spēlē kardināli atšķirīgi – Gatis Maliks pieklājīgā iecietībā, Rolands Beķeris neslēptā aizkaitinājumā. Tā kā turpmākie spēles noteikumi lugu nelasījušam skatītājam tobrīd vēl nav skaidri, šis sākums pārsteidz un uzjautrina tieši ar savu negaidītību. Diemžēl turpinājumā pamazām, bet nenovēršami kļūst arvien garlaicīgāk. It kā viss notiek, bet tomēr… nenotiek.
Pārspīlējuma gradācija
Atkārtojums kā konsekvents cilvēcisko cīniņu jeb Sīzifa veltā akmens bezjēdzīguma apliecinājums ir gan eksistenciālisma, gan absurda dramaturģijas pazīstamākais paņēmiens, ko arī Frišs šoreiz izmanto ļoti intensīvi. Uz skatuves tas nozīmē gandrīz trīs stundas skatīties, kā nekas nemainās. Dažbrīd pat neticami didaktiskā veidā, piemēram, liekot skatītājiem ilgstoši vērot rekvizītu novākšanu un uzlikšanu atpakaļ.
Neslēpti dažādās pārspīlējuma gradācijās no neitrālās asistenta identitātes daudzās lomās pārtop Edgars Ozoliņš un Madara Kalna. Īpaši Ozoliņš nevainojami jūt dažādo tēlu formu, kas it kā ir reālistiska, bet tomēr pieprasa zināmu deformāciju, jo tiek inscenēta noteiktam mērķim – mazs puišelis, aizvainots kolēģis, diagnozes bārstošs ārsts…
Savukārt Rolands Beķeris, Anete Berķe un Gatis Maliks spēlē lakoniski reālistiskā manierē, bet apjomīgiem raksturiem vielas tomēr nepietiek, jo arī luga piedāvā diezgan shematisku spēli ar figūriņām, ne tik daudz psiholoģiskas raksturu studijas. Tikai Rolanda Beķera Kīrmanim ir savs stāsts, kas skatītājam atklājas pamazām, nākot klāt arvien jaunām detaļām. Aktieris gan ir piecpadsmit gadu jaunāks par savu varoni, un tas, iespējams, traucē pusmūža krīzes sajūtas pilnībā padarīt par savām. Turklāt izrādē negaidīti priekšplānā izvirzās lugas politiskā līnija, proti, vienīgais fakts, ko Kīrmanis patiešām maina savā biogrāfijā, ir izvēle iestāties komunistiskajā partijā, tādējādi morāli atbalstot kādu savu kolēģi un vienlaikus samaksājot par šo lēmumu ar profesora vietu augstskolā.
Nav iemesla apšaubīt pilsoniskās izvēles un atbildības nozīmību personības pašdefinēšanās procesā, galu galā jau pieminētais Friša–Brehta citāts izrādes programmiņā nav novecojis nemaz un Valteram Sīlim tas allaž bijis būtisks dzīves un mākslas princips. Tomēr 2021. gadā no skatuves ilgstoši uzklausīt pagājušā gadsimta 80. gadu brīvo Rietumu intelektuāļu refleksijas (lai neteiktu – koķetēriju) par sociālismu bez skaidras režisora attieksmes ir visai nogurdinoši. Citiem vārdiem – šoreiz pietrūkst tā, ko Valters Sīlis principā prot ļoti labi, – atsvešinājuma. Jeb, pārfrāzējot Maksa Friša domu, – teātris ir nevis pašas dzīves, bet tās uztveres reprezentācija.
Biogrāfija. Spēle
Liepājas teātrī 14.I plkst. 19, 30.I, 5.II plkst. 18
Biļetes Biļešu paradīzes tīklā EUR 6–18