Tāpat kā daudzi citi žanri, arī šausmu literatūra vislielākās pārmaiņas savas pastāvēšanas vēsturē piedzīvoja pēc Otrā pasaules kara. Vācu filozofs Teodors Adorno izteicās, ka rakstīt dzeju pēc Aušvicas esot barbariski. Šausmu literatūras autori savukārt apjauta, ka turpināt biedēt lasītājus ar sadistisku pilskungu izdarībām gotisku piļu labirintos un daudzkājainiem citplanētu cilvēkēdājiem ir bezjēdzīgi, ja reiz vēsture ir pierādījusi, ka tiklab sadisti, kā cilvēkēdāji mājo tepat rokas stiepiena attālumā. Tā nu šausmu žanrs plūstoši pārcēlās no tāltālā un senā uz tuvo un pašreizējo, no svešādā un tāpēc biedējošā uz pazīstamo un tāpēc stindzinošo.
Viens no pirmajiem un drosmīgākajiem šajā inversijā bija Aira Levins, kurš ar savu romānu Rozmarijas bērns vienā rokas vēzienā sagrāva virkni mierinošu stereotipu – sākot no biblisko pravietojumu arhaiskuma un beidzot ar mātišķības svētumu – un ielaida paša nelabā atvasi ne tikai sava laika Ņujorkas modernajos apartamentos, bet iemitināja to arī sacrosanctum – grūtnieces klēpī. Kopš Levina romāna sākās intensīva žanra "domestikācija", autoriem meklējot – un atrodot – baiso un šokējošo ikdienišķajā. Šī tendence ir joprojām aktuāla arī radniecīgajā spriedzes žanrā.
Par neizdarīto – sods!
Iespēju saskatīt baismīgo vistuvākajā par pamata pozīciju izvēlējusies arī amerikāņu autore Mišela Ričmonda tikko latviski izdotajā romānā Laulību līgums, kura vāka atsauksmē pasaules šausmu un spriedzes dzīvais klasiķis Dīns Kūncs sola tekstu, kas "šokē, biedē un liek domāt". Recenzijas par romānu gan pašmāju presē, gan ārvalstu medijos liek pievērst tam uzmanību kā tekstam, kas pretendē pakāpties ārpus košvāku biezsējumu tradīcijas, ko parasti asociējam tikai ar izklaidi.
Laulību līgums, kas lasītāja prātā asociējas vispirms ar ikdienišķu juridisku dokumentu par laulāto mantas šķirtību, romāna kontekstā iegūst jaunu un šausminošu nozīmi. Džeiks un Elisa ir parasts jaunlaulāts pāris no Kalifornijas. Džeiks ir par sevi nepārliecināts psihoterapeits, kura pamatnodarbošanās ironiskā kārtā ir laulību konsultācijas, savukārt Elisa, pirms kāzām alternatīvi noskaņota rokmūziķe, kļuvusi par mūždien aizņemtu juristi. Savās kāzās no nejauši iepazīta biznesmeņa (kurš izmangojis ielūgumu ar vienkāršu psiholoģisku manipulāciju) abi saņem savādu velti – kasti ar divām greznām pildspalvām, tā dēvēto līgumu un rokasgrāmatām. Laulību Līgums, kas turpmāk konsekventi rakstīts ar lielo burtu, izrādās nevis viesa jociņš, bet bumba ar laika degli.
Tomēr pat visnaivākais lasītājs, kuram varētu paslīdēt garām neskaitāmās paralēles ar Orvelu, domājams, nojautīs, ka brīdī, kad ar laimīgo pāri sazinās Līguma pārstāvji un ar sektantisku dedzīgumu sāk abiem borēt, cik ļoti šis Līgums uzlabos viņu laulību, Džeikam un Elisai vajadzētu uz to ātrāko nomainīt telefona numuru un, vēlams, arī adresi. Taču nē, prātīgie trīsdesmitgadnieki ne tikai ielaiž hiperaktīvos darboņus savā dzīvē, bet arī bez lielas minstināšanās (neizlasot) paraksta dīvaino dokumentu. Protams, kā jau var nojaust, tas ir visu "lielo bēdu iesākums" un sižeta dzinulis. Līgums izrādās varenas, slepenas organizācijas svētie raksti, organizācija visiem līdzekļiem apņēmusies padarīt tās dalībnieku laulību laimīgu un ilgdzīvojošu. Tik un tik reižu mēnesī tev laulātajam jāpasniedz dāvana. Par neizdarīto – sods! Tik un tik reižu gadā jāplāno kopīgs ceļojums, citādi – sods! Un sodi te vis nav nekāda formāla pirksta pakratīšana...
Rokrokā pretim saullēktam
Patiesībā sižets no sērijas "mēs jūs piespiedīsim būt laimīgiem", turklāt vēl balstīts uz tik sensitīvu un lielākajai cilvēces daļai aktuālu tematu kā laulība, būtu varējis būt par pamatu patiesi aizraujošam spriedzes žanra paraugam – kā to jau uzskatāmi demonstrēja, piemēram, Stīvens Kings romānos Roze, ērkšķu puķe un Džeralda spēle. Šis temats dod arī lielisku iespēju vilkt paralēles starp laulības kontroles mehānismiem un dažādiem politiskiem režīmiem, kas noteiktas cilvēku kopienas priekšstatu par patiesas laimes formulu cenšas ar varu uzspiest pārējiem. Taču Laulību līgums šīs iespējas gan satver, taču tikpat ātri atlaiž, jo autores uzmanība ir koncentrēta citviet – uz neskaitāmām liekām detaļām, uz otrā plāna tēliem, kuriem sižetā ir minimāla loma, un uz centieniem vest lasītāju pa acīmredzami falšām pēdām.
Nav saprotams, piemēram, kāpēc lasītājam būtu aktuāli Džeika pacientu stāsti un kāpēc atsevišķas nodaļas uzskaita statistikas datus par faktoriem, kas veicina vai apgrūtina laulības noturīgumu. Uzzinām, ka "maza auguma vīrieši laulībā nodzīvo ilgāk nekā liela auguma vīrieši". Kāds tam sakars ar sižetu? Nekāds! Savukārt šausmu faktors, kam vajadzētu sagādāt Kūnca apsolīto šoku, proti, spīdzināšanu, un kontroles paņēmienu apraksti šķiet aizgūti te no Edgara Po, te no tā paša Kinga, taču hiperbolizēti līdz tādai pakāpei, ka kļūst jau groteski: grūti iedomāties, ka brīvā pasaulē audzis cilvēks ar ko tādu tik pasīvi samierinātos jebkāda – īsta vai iedomāta – likuma vārdā. Savukārt latviešu lasītāju, kas ir pazīstams ar stāstiem par gulagu un holokaustu, daudz kas pat nešokēs.
Sižets pakāpeniski izlokās tik groteski pārspīlētās formās, ka lasītājs vienubrīd sāk sev jautāt, vai tik šī nav lielformāta līdzība, alegorija, pasaka: jebkas, tikai ne pretenzijas uz ciešamu reālismu, – īpaši to var teikt par noslēgumu, kura krāšņās dekorācijas atgādina Annas Raisas vampīrromānu dekadento stilistiku, tikai bez Raisas gaumīgās stilizācijas. Aina, kurā Džeiks ar sarkanā kleitā tērpušos Elisu pa kandelabru izgaismotiem gaiteņiem dodas caur cietumu, kur stikla būros izvietoti visi pāra nelabvēļi, noteikti iecerēta kā iespaidīga, taču padevusies drīzāk komiska. Tomēr divas galvenās teksta nelaimes ir pārliekā detalizētība (piemēram, teju katrā nodaļā sīki un smalki izzinām pāra ēdienkarti) un banalitāte – varoņi nemitīgi bārsta tādas sentences kā "esmu laimīga, ka pa šo ceļu mēs ejam kopā" utt. Un kur nu vēl neizbēgamā došanās rokrokā pretim saullēktam pēdējā ainā!
Vēlreiz atsaucoties uz Kūncu – neapšaubāmi, romāns liek domāt. Vispirms par to, kā visai intriģējošu ideju var jūtami pabojāt izpildījums. Tomēr tiem, kuri nav pārlieku aizrāvušies ar Orvelu un nav lasījuši labākos Kinga darbus, izklaidējošs vakars ar Laulību līgumu ir garantēts.