Tāpat kā vienu otru aktieri, kuru piemeklējis mūža lomas lāsts, arī dažu labu rakstnieku, šķiet, uz mūžīgiem laikiem savalgojis viens izcils literārs darbs, kas liek piemirst vai ignorēt citus, ne mazāk talantīgus. Šāds liktenis rādās skāris arī Vladimiru Nabokovu, kuru vairākums lasītāju neizbēgami skata tikai kā provokatīvā nimfešu mīlasstāsta Lolita autoru. Tieši tāpēc apsveicami, ka tikko klajā laists autora otrais latviski tulkotais romāns Camera obscura, kas paver plašāku skatījumu uz paralēli krieviski un angliski rakstošā XX gadsimta vidusposma autora ģēniju.
Vārdu maiņa
Camera obscura ir neparasts darbs vispirms jau ar to, ka tam ir divi paša autora radīti teksta varianti. Latviešu lasītājam piedāvātais teksts ir tulkots no oriģinālā, krievu valodā tapušā un 1932.–1933. gadā publicētā manuskripta, nevis paša rakstnieka tulkotā un pārstrādātā angļu izdevuma, kas nācis klajā 1938. gadā ar nosaukumu Smiekli tumsā. Tomēr, kaut gan latviešu lasītājam ir pieejams krievu pirmizdevuma teksts, ir interesanti salīdzināt abus romāna variantus kaut vai no pāris virspusējiem aspektiem. Piemēram, 1938. gada izdevums ir papildināts ar sākuma rindkopu, kurā autors jau iepriekš atklāj visas kārtis, klasiskas fabulas morāles garā atstāstot romāna saturu.
Tomēr intriģējošākās izmaiņas skārušas tēlu personvārdus. Sākumā metaforiski un noslēgumā – jau burtiski aklais centrālais tēls, pusmūža mīlnieks Bruno Krečmers, angļu izdevumā pārtapis par Albīnu; albus – latīniski "balts" – itin kā norāda uz vīrieša dvēselisko nevainīgumu atainotajos notikumos. Varbūt viņš ir mūžīgi apsmietais baltais klauns no itāļu commedia dell’arte? Sešpadsmit gadu vecā Lolitas priekštece Magda, kuras vārdā viegli samanīt norādi uz biblisko netikli/svēto Magdalēnu, angļu izdevumā ne tikai iemantojusi vārdu Margo (vai asociācijas ar – vismaz saskaņā ar Dimā – Bērtuļa nakts asinspirtī iesaistīto karalieni Margaritu Valuā?), bet arī par pāris gadiem novecojusi – acīmredzot autors savā ceļā uz nimfetes un pusmūža vīrieša mīlasstāstu šoreiz vēl tomēr uzspiedis uz bremzēm. Trešais attiecību trijstūra elements, Magdas pirmais un vēlāk liktenīgais mīļākais Roberts Horns, angļu izdevumā pazaudējis savu fallisko uzvārdu un pārkrustīts karaliskākā – par Akselu Reksu, savukārt Bruno sievasbrālis Makss nesaprotamu iemeslu dēļ pārtapis par Paulu (Pāvilu?).
Interesanti, ka starp personāžiem ir arī tēls ar vārdu, kurā savā veidā jau iepriekš atšifrēts pārējo liktenis, – aktrise, vārdā Dorianna Kareņina, – kaut kas starp Vailda neaizmirstamo narcisu Dorianu Greju (kurš tikumiskā aspektā dubulto Magdu) un Tolstoja kaisles samīdīto Annu Kareņinu (kura atbilstoši dubulto Bruno). Tātad, no vienas puses, autora reveranss pašmāju un angļvalodīgās "otrās" dzimtenes klasiķiem, no otras – samērā viegli atkodējama atslēga uz romāna saturisko virzību – neapvaldītas cilvēciskās kaislības neizbēgamo ceļu pretim bezdibenim, kas tematiski dominē arī abos "avottekstos".
Melu atspulgs
Romāna sižeta līnija ir samērā vienkārša, pat melodramatiska, tā atsauc atmiņā starpkaru laika sakāpināti dramatisko filmu fabulas. Precēts, garlaikots pusmūža vīrietis uzķeras uz jaunas, tikumu neapgrūtinātas sievietes fiziskā valdzinājuma un, sekodams neprātīgai kaislībai, sagrauj savu dzīvi. Taču romānu par banālu neļauj nosaukt rakstnieka virtuozais stils, kas piešķir tekstam tiklab jēdzieniski, kā verbāli kinematogrāfisku spilgtumu. Redzes, vizuālās uztveres vai tās prombūtnes tēma caurvij tekstu neskaitāmās variācijās kā Baha fūgu: rakstnieks vārdiski zīmē ainavas, trīs centrālie romāna personāži ir wannabe aktrise, mākslas kolekcionārs un mākslinieks; mīlētāju pirmās tikšanās notiek aptumšotā kinematogrāfā – viscaur saspēlējas metaforiskā un reālā akluma, akluma un redzīguma, redzīguma un saasinātas, pat nedabiski izkāpinātas uztveres motīvi.
Krāsu, gaismu un formu rotaļas plūst organiski, kā mijoties ekrāna kadriem: sarkani atspīd lukturi uz slapja asfalta pie kino durvīm, meitene, iznākusi no telpas, iekāpj aveņsarkanā gaismas peļķē, krītbalta ir pavedēja seja, siltā kastaņkrāsā uz spilvena izplūst sievietes cirtas, sarkans mirguļo zīda audums mēbeles spraugā – nē, tā nav viņas kleita, tikai spilventiņš –, melnbalti svītrots augumam pieglaužas peldkostīms. Krāsas un gaismas atspīd stiklos, spoguļos, skatlogos, acu priekšā uzburot "tumšās kameras" rotaļu ar īstenību, atspulgu, meliem.
Turklāt daiļrunīgais romāna nosaukums neapzīmē tikai aptumšotu telpu – būtiski atminēties, ka senatnīgajā fotokamerā attēls sākotnēji parādās, apgriezts otrādi. Arī Nabokovs rāda ainu, kurā morāle, emocijas un skaidrais saprāts balansē kājām gaisā – veidā, kas draudīgi šūpojas starp nežēlīgu farsu un baisu klaunādi. Asociācijas ar itāļu klasiskās komēdijas tēliem, kuras paviz angliskajā izdevumā mainītajā Bruno tēla vārdā, nostiprina arī citi faktori: Horna sejai atkārtoti piedēvētais krīta baltais (grima) tonis, košās lūpas un nežēlīgais humors – kas gan tas ir, ja ne Arlekīns, Sarkanais klauns, kurš mūžīgi ļauni kacina balto Pjero? Un kas ir Magda – vai tad ne kairinošā kalpone Kolombīna?
Sižets, kas atritinās lasītāja acu priekšā, no kino melodrāmas (nabadzīga meitene, kura sapņo par aktrises karjeru, mīlestības apmāts pielūdzējs, traģēdija vīrieša pamestajā ģimenē) pamazām pārtop groteskā komēdijā. Pēc autoavārijas visas trijotnes darbība no atklātas, nemitīgi mainīgas ainavas (kinoekrāna) pārceļas uz statiski slēgtām telpām (skatuvi), kur Magda un Horns ciniski izmanto Bruno neredzīgumu, lai turpat viņa "acu priekšā" mīlinātos, iedvestu aklajam nepareizus priekšstatus par laiku un telpu, vārdu sakot, izpildītu visus klasiskās situāciju komēdijas gājienus, kas smīdina publiku jau gadsimtiem ilgi. Tomēr Nabokova atainojumā šie triki iegūst nepanesami rūgtu piegaršu, jo tāpat kā parupjas slapstick komēdijas ainas vienlaikus spiež mūs smīkņāt un kaunēties. Tādējādi bez liekas moralizēšanas un tikai ar neitrālās "kameras acs" skatījumu rotaļājoties, autors visai veiksmīgi ne vien parāda sava mīlas trio pagrimumu, bet arī piespiež lasītāju brīžiem neomulīgā skaidrībā apjaust un apcerēt pašam savējo. Tāpēc "tumšajā kamerā" beigās, izrādās, esam mēs visi: es, tu, klauns, mīlētājs, varonis, āksts.