Ingas Gailes romāns Rakstītāja ir otrais darbs, kas nāk klajā Dienas grāmatas sērijā Es esmu.... Tas vēsta par rakstnieci, sabiedrisko darbinieci un (savam laikam visnotaļ) dumpinieci Ivandi Kaiju (1876– 1942), tomēr vispirms tas ir stāsts par sievieti – tādu, kādu to ieraudzījusi un atšifrējusi autore.
Bailes rada agresiju
Stāstu par mūsdienu lasītājam mazpazīstamo Ivandi Kaiju Inga Gaile ritina vaļā kā no cieši satīta kamola, virzoties no rakstnieces mūža pēdējām dienām līdz bērnībai. Katra nodaļa ir veidota un izskan teju kā atsevišķa novele, gandrīz katrai ir cits vēstītājs. Šādā – apgriezti hronoloģiskā – skatījumā teksts rezonē ļoti īpatnēji – lasītājs reversā secībā (at)uzzina rakstnieces dzīves notikumus, (at)iepazīst personāžus, Ivandes mūžs atšķetinās pavedienu pēc pavediena, līdz teksts sevi atjauno kā fēnikss no pelniem un no sabrukušā ārējā apvalka izšķetinās jauna, dzīvības alku pilna sieviete.
Kā pati autore – Inga, nevis Ivande – atzīst romāna priekšvārdā, tekstā savijas vēsturiski fiksēti notikumi ar tādiem, kuri nav tikuši vai kurus nav bijis pierasts fiksēt, – tomēr Rakstītājā maz nozīmes ir faktam, ka tas ir realitātes un iztēles mijiedarbes auglis. Jo (un tā ir atklāsme, ko lasītājs piedzīvo tieši reversā lasīšanas procesa dēļ) stāsts ir pirmkārt par sievieti, sievietes pasauli – iekšējo un ārējo – laikmetā, kad tā vēl aizvien ir mazsvarīga, otršķirīga, nestabilā kreisā puslode, emocionāla, neaprēķināma, bīstama, pakļaujama, grožos turama. Tas ir stāsts par citu pusi, kas beidzot ieguvusi pati savu balsi.
Šajā aspektā Rakstītāja sasaucas ar Ivandes Kaijas vislabāk zināmo – taču ne vienīgo – romānu Iedzimtais grēks, kas XX gadsimta pirmajās desmitgadēs izraisīja zem literāras kritikas snobisma vāji maskētu (vīriešu pasaules) tikumiska sašutuma vilni: kā sieviete drīkst šādi rakstīt un vēl jo vairāk šādi domāt? Kā sieviete drīkst pieprasīt pašnoteikšanās tiesības ne tikai sabiedrībā vien, bet arī ģimenē? Kā sieviete atļaujas atklāti paziņot par savu seksualitāti un pašas vēlmēm šai sakarā? Kad balsi iegūst līdz tam ērti klusējušais un šī balss izrādās pieprasām tiesības domāt, just un rīkoties atšķirīgi no ierastā, līdzšinējā kārtība sastingst bailēs no tā, ka irst cieti nošūtās pasaulsainas vīles un tūlīt sabruks viss uzceltais.
Bailes rada agresiju, un agresija nereti iznīcina kaitinošo saucēja balsi. Tomēr tā ir izskanējusi – ne vienmēr skaista, jo kliedziens reti ir skaists. Taču tas ir bijis gana skaļš, lai tiktu sadzirdēts.
Solis atpakaļ
Simboliski un zīmīgi Ivandi visa viņas mūža garumā "aplenc" citas sievietes. Pirmajās ainās slimnīcā, kurā "vecenīte" (Ivandei tobrīd ir vien nedaudz pāri sešdesmit gadiem) pēc autonegadījuma vada pēdējās mūža dienas, viņu aprūpē tikumos brīvā, sirdī plašā medmāsa Vanda (vai pašas rakstnieces alternatīvā mūža līnija? I-vanda – "es, Vanda"?). Solis atpakaļ – savā, par spīti dumpīgajām domām, tomēr ļoti korektajā ģimenes dzīvē Ivande, pašai to nezinot, dzīvo attiecību trijstūrī, vīram Fēliksam uzturot jauno mīļoto Idu, kura paradoksālā kārtā sirsnīgi apbrīno mīļākā oficiālo sievu (tomēr nodaļas beigās izskan šaubas, vai tāda Ida maz eksistējusi).
Vēl viens solis atpakaļ – jaunā Ivande vēl pirms insulta, kas 1921. gadā tai atņem runas un kustību spējas, Ivande, kura izmisīgi cenšas apvienot labāko no labākā – rakstīšanu, mājas soli, bērnu audzināšanu un, ironiski, cīņu par sievietes tiesībām izvēlēties savu ceļu. Viņai līdzās kā attāla fantasmagorija soļo Aspazija – līdzvērtīgi skaļa (un neapšaubāmi spēcīgāka) literatūrā, līdzvērtīgi nomākta ikdienas emocionālajā tuksnesī. Zīmīgi, ka Rainis un Aspazija Rakstītājā simboliski izgaismo sievietes un vīrieša attiecību mezglus daudz izteiktāk nekā pašas Ivandes un Fēliksa stāsts. Vēl solis atpakaļ – skolas vecuma Ivande iesvētes mācībā iepazīst dumpīgo draudzeni Korinnu, no kuras smeļas atbalstu "nepareizajām" domām. Solis atpakaļ: mazā Ivande pieķer vecākus gultā...
Ivandes stāstu izstāsta mazāk viņa pati, vairāk – sievietes ap viņu: sievietes nevis sabrukumā, bet plaukumā, sievietes, kuras sasaista laikmeta ētiskās normas, bet kuru ziedēšanu nevar apspiest ar racionāliem argumentiem. Protams, dažādu balsu saplūdināšana ne visur ir gluda: piemēram, nodaļās, kurās autore izmantojusi Kaijas dienasgrāmatas fragmentus, ir skaidri jūtams, kura laikmeta balss katrā ierakstā skan. Taču tāds, domājams, arī ir bijis Rakstītājas mērķis – nevis viena taisnvirziena līnija, bet triju dimensiju reljefs, nevis viena pareiza nots, bet polifonija.
Pret laika straumi
Visām vai gandrīz visām romāna sievietēm kaut kas ir ticis atņemts: Ivandes slikto dzirdi, nespēju runāt un – kas ir vēl sliktāk – rakstīt pēc piedzīvotā insulta dublē Vandas neprasme tekoši lasīt (domājams – disleksija), Idas garu vajājošās bērnības traumas un mokoši ķermeniskas vīzijas, Aspaziju iekšēji plosošā vientulība. Viņas visas kaut kādā ziņā ir sievietes ieslodzījumā, kas atspoguļo vienlaikus viņu pašu un laikmeta radīto problemātiku, un viņu runātais un darītais ir mēģinājums izlauzties no domas un ķermeniskajiem ierobežojumiem.
Arī Rakstītājas autore priekšvārdā novieto līdzās radošo garu un seksualitāti kā parādības, kas "izplūst no viena avota", abās mutuļo fizioloģiskais, neprognozējamais, nestabilais, mainīgais, un abas tāpēc tik ļoti biedē labās puslodes status quo, ka tām allaž mēģināts apzināti vai neapzināti uzlikt laužņus.
Kaut kur teksta fonā, nekad īsti neverbalizēta, bet jūtama visu laiku plīvo arī mītiskās domāšanas neskaidrā atmiņa par mīlestības (tostarp seksuālās) un nāves ciešo saistību, par dievietes bīstamību, jaunavu-māti-veceni, kas klātesoša kaut kur aizapziņas zemdegās un reizēm izlaužas no racionalitātes aizsprosta. Mītiski izskan arī romāna nosaukums: folklorā rakstītāja kā vārdotāja ieraksta audumā to, kam jātop, taču raksts ir šifrs, kam nepieciešama izlasīšana.
Romāna sievietes, kuras sasaista laikmeta uzspiestais mēmums, katra spēj izlasīt tikai mazu daļu šifra, un varbūt tieši tāpēc Ivandes stāstu kā bilžu mīklu no gabaliņiem saliek dažādu laikmetu sievietes, kas ir ap viņu, – nepareizi domājošās, jūtošās, tās, kuras irdina betonu un tajā iedēsta sēklu, tās, kuras var plūst kā liegs strauts un var arī izsist pamatu zem kājām kā plūdi Parīzē.
Un varbūt tieši tāpēc arī Rakstītāja plūst pret laika straumi – raksta nozīme taču izlasāma, vienalga, no kuras vietas sākam.